Apskatīt Krievijas Impērija izejas kodu

Tev nav atļauts labot šo lapu šāda iemesla dēļ:
Your IP address is in a range that has been blocked on all Wikimedia Foundation wikis.
The block was made by ‪AntiCompositeNumber‬. The reason given is Open proxy/Webhost: Visit the FAQ if you are affected .
Start of block: 2022. gada 18. augusts, plkst. 15.55
Expiry of block: 2025. gada 18. jūnijs, plkst. 15.55
Your current IP address is 44.204.59.128. The blocked range is 44.204.0.0/16.
Lūdzu, iekļauj šo informāciju visos turpmākajos pieprasījumos. If you believe you were blocked by mistake, you can find additional information and instructions in the No open proxies global policy.
Otherwise, to discuss the block please post a request for review on Meta-Wiki. You could also send an email to the stewards VRT queue at stewards@wikimedia.org including all above details.
Tu vari apskatīt un nokopēt šīs lapas vikitekstu.
{{Bijušās valsts infokaste
|vietējais_nosaukums    = Pоссийская Империя
|nosaukums_latv_val     = Krievijas Impērija
|sugasvārds             = Krievijas Impērijas
|
|kontinents             = Eirāzija
|reģions                = 
|valsts                 = 
|laikmets               = 
|statuss                = Impērija
|statusa_teksts         = 
|impērija               = 
|valdības_veids         = Konstitucionālā monarhija
|
|gads_sākums            = 1721
|gads_beigas            = 1917
|
|event_start            = uzvara [[Lielais Ziemeļu karš|Lielajā Ziemeļu karā]]
|date_start             = 22. oktobris
|event_end              = [[Februāra revolūcija]]
|date_end               = 2. marts
|
|event1                 = 
|date_event1            = 
|event2                 = 
|date_event2            = 
|event3                 = 
|date_event3            = 
|event4                 = 
|date_event4            = 
|
|event_pre              = 
|date_pre               = 
|event_post             = 
|date_post              = 
|
|p1                     = Krievijas cariste
|flag_p1                = Flag of Russia.svg
|image_p1               = 
|s1                     = Krievijas Republika
|flag_s1                = Flag of Russia.svg
|image_s1               = 
|image_flag             = Flag of Russia.svg
|flag                   = Krievijas Impērijas karogs
|flag_type              = Karogs <sup>1</sup>
|
|image_coat             = Lesser Coat of Arms of Russian Empire.svg
|symbol                 = Krievijas Impērijas ģerbonis
|symbol_type            = Ģerbonis
|
|image_map              = Russian Empire (orthographic projection).svg 
|image_map_caption      = {{legend|#145A37|Impērijas teritorija 1914. gadā}}{{legend|#148237|Bijušās teritorijas}}{{legend|#37Af37|Protektorāti un ietekmes zonas}}     
|
|galvaspilsēta          = [[Sanktpēterburga]]
|
|national_motto         = [[S nami Bog!]] (Ar mums ir Dievs!)
|national_anthem        = [[Dievs, sargi caru!]]
|kopīgas_valodas        = [[krievu valoda]]
|reliģija               = [[pareizticība]], [[islāms]], [[katolicisms]], [[jūdaisms]]
|nauda                  = [[rublis]]
|
|leader1                = [[Pēteris I]]
|leader2                = [[Nikolajs II Romanovs|Nikolajs II]] 
|leader3                =  
|leader4                =  
|year_leader1           = 1721-1725 (pirmais)
|year_leader2           = 1894-1917 (pēdējais)
|year_leader3           = 1917 (atteicās no troņa) 
|year_leader4           = 
|leader                 = 
|title_leader           = Krievijas Impērijas ķeizars
|stat_year1             = 1916
|stat_platība1          = 21799825
|stat_pop1              = 181537800 
|footnotes              = <sup>1</sup> Šo karogu lietoja gandrīz visu impērijas pastāvēšanas laiku (1721-1858 un 1883-1917) 
}}
{{Krievijas vēsture}}
'''Krievijas Impērija''' ({{val|ru|Российская империя}}) bija valsts, kas pastāvēja no [[1721. gads|1721]]. gada [[2. novembris|2. novembra]] līdz [[Februāra revolūcija]]i un [[Krievijas Republika]]s proklamēšanai [[1917. gads|1917]]. gada [[Septembris|septembrī]].

Impērijas sastāvā ietilpa bijušās [[Krievijas cariste]]s teritorija un 18.-19. gadsimtā iekarotās [[Baltijas provinces]], [[Krimas haniste]], [[Polijas—Lietuvas ūnija]]s zemes ([[Ukraina]], [[Baltkrievija]], [[Lietuva]], [[Polija]]), [[Somijas lielhercogiste]], [[Besarābija]], kā arī [[Kaukāzs|Kaukāza]], [[Krievijas Turkestāna]]s, [[Tālie Austrumi|Tālo Austrumu]] un [[Krievijas Amerika]]s (1799–1867) zemes.

[[19. gadsimts|19. gadsimta]] beigās impērijā dzīvoja 128,2 miljoni cilvēku no vairāk nekā simts tautām. Impērijā valdīja [[Romanovu dinastija|Romanovu, no 1761. gada Holšteinas-Gotorpas-Romanovu dinastija]]s valdnieki. Iedzīvotāji bija sadalīti četrās pamatkārtās: muižniecībā, garīdzniecībā, pilsētniekos un zemniekos. Impērijas pamatteritorijā zemniekiem [[Dzimtbūšana|dzimtbūšanu]] atcēla 1861. gadā. Lielākā sabiedrības daļa palika neizglītota, labākajā gadījumā lasīt un rakstītprasmes pamatus apgūstot pie vietējā ciema [[priesteris|priestera]], vai apmeklējot dažas klases pamatskolā.

Ieilgušais [[Pirmais pasaules karš]] un [[Nikolajs II Romanovs|Nikolaja II]] nepopulārā valdīšana 1917. gada februārī izraisīja [[Februāra revolūcija|Februāra revolūciju]]. Brūkošās impērijas vietā izveidojās nestabila [[Krievijas Republika]], kuras vietā pēc [[Oktobra revolūcija]]s [[boļševiki]] izveidoja [[Krievijas PFSR|Krievijas Padomju Federatīvo Sociālistisko Republiku]].

==Varas sistēma==
1711. gadā [[Pēteris I]] nodibināja Senātu, kura funkcijas laika gaitā mainījās. Sākotnēji tas kontrolēja valsts administrāciju un tiesas. [[Aleksandrs I Romanovs|Aleksandra I]] laikā šīs divas funkcijas skaidrāk nodalīja vienu no otras. [[Nikolajs I Romanovs|Nikolaja I]] laikā Senāts saglabāja tikai augstākās tiesas funkcijas.<ref name="books.google.de">[https://books.google.de/books?id=8J80DgAAQBAJ&printsec=frontcover&dq=russian+imperial+foreign+policy&hl=en&sa=X&ved=0ahUKEwjS84eiiPjkAhWEzaQKHQgnCM84ChDoAQhHMAQ#v=onepage&q=russian%20imperial%20foreign%20policy&f=true The Decline of Imperial Russia: 1855-1914]</ref>

Imperators iecēla nozaru ministrus, taču tie nestrādāja kopā un nenoturēja kopīgas sēdes. Nepastāvēja premjera postenis, jo ministru darbu vadīja imperators personīgi. Tas bieži radīja situācijas, kad ministri darbojās nesaskaņoti, pieņemot savstarpēji traucējošus lēmumus. 1810. gadā Aleksandrs I nodibināja Valsts Padomi, kurai bija jāsagatavo un jāizsaka savs viedoklis par likumprojektiem. Padomes locekļus iecēla imperators, un to skaits svārstījās no 35 līdz 60. Imperatoriem nebija pienākuma ņemt vērā Padomes viedokli, un to bieži ignorēja.

Tiešā imperatora padotībā darbojās viņa personīgā kanceleja, kas bija sadalīta vairākās sekcijās. Pirmā sekcija nodarbojās ar cara personīgajiem dokumentiem. Otrā sekcija nodarbojās ar likumu kodifikāciju. 1826. gadā izveidotā Trešā sekcija kontrolēja politisko policiju un žandarmēriju. Trešo sekciju [[Aleksandrs II Romanovs|Aleksandra II]] varas beigās pievienoja policijas departamentam.<ref name="books.google.de"/> Trešajā sekcijā 1826. gadā strādāja 16 cilvēki. 1873. gadā 58, un tās likvidēšanas brīdī, 1880. gada 6. augustā — 72 cilvēki. Tikmēr žandarmu skaits 1826. gadā bija ap 4200, bet 1914. gadā ap 15 000.<ref name="ReferenceA">[https://books.google.de/books?id=gXp_AgAAQBAJ&pg=PA67&dq=russian+imperial&hl=en&sa=X&ved=0ahUKEwi40OeasKPlAhVDJlAKHT_OBZA4HhDoAQg8MAM#v=onepage&q=russian%20imperial&f=true The Limits of Russian Democratisation: Emergency Powers and States of Emergency]</ref>

Politiski neuzticamos arestēja, vai izsūtīja administratīvajā trimdā. Trimdiniekiem bija aizliegts pamest izsūtījuma reģionu, bet citādi viņu privātās un ekonomiskās brīvības netika ierobežotas.<ref name="books.google.de"/> Trimdas režīms bija tik maigs, ka [[Politieslodzītais|politieslodzītie]] regulāri bēga uz ārzemēm, un pat pēc atkārtotiem arestiem, atkal bēga.<ref name="ReferenceA"/>

Pretēji vēlākajam uzskatam par asiņaino cara režīmu, [[Nāvessods|nāvessodus]] impērijā līdz pat 20. gadsimta sākuma revolucionārajiem nemieriem piesprieda reti. Elizabetes laikā, no 1742. līdz 1754. gadam, nāvessods bija atcelts. Katrīna pirmos nāvessodus apstiprināja 1776. gadā, kad tika sodīti seši [[Zemnieku karš Jemeļjana Pugačova vadībā|Pugačova sacelšanās]] vadoņi. Nākamo reizi nāvessodus piesprieda 1826. gadā, kad sodīja piecus [[Dekabristu sacelšanās|dekabristu]] vadoņus. 1812. gadā Aleksandrs I nolēma, ka nāvessods piespriežams tikai par militārās disciplīnas pārkāpumiem, bet nav attiecināms uz civilajiem noziegumiem, pat slepkavību un izvarošanu gadījumos. Aprēķināts, ka Aleksandra I varas laikā nāvessodu izpildīja 24 reizes, Nikolaja I laikā 41 reizi, Aleksandra II laikā 31 reizi, [[Aleksandrs III Romanovs|Aleksandra III]] laikā 33 reizes (no kuriem 14 bija politiskie teroristi). Ārpus šiem skaitļiem paliek vismaz 1500 nāvessodi, kurus izpildīja [[Polijas Karaliste (1815—1915)|Polijā]], apspiežot dumpiniekus.<ref name="ReferenceA"/>

== 18. gadsimts ==
[[Attēls:Growth of Russia 1613-1914.png|thumb|300px|[[Krievijas cariste]]s un Krievijas Impērijas ekspansija (1613—1914)]]
[[Attēls:Krievijas impērijas karte 1796.jpg|thumb|300px|Krievijas Impērijas karte pēc Katrīnas II teritoriālās reformas (1796)]]
[[Lielais Ziemeļu karš|Lielā Ziemeļu kara]] laikā [[Krievijas cariste|Krievijas caram]] [[Pēteris I|Pēterim I]] izdevās īsā laikā ar nežēlīgu varu reformēt daudzas Krievijas sabiedrības uzvedības normas, ekonomiku, izveidot [[Krievijas Impērijas armija|impērijas armiju]], kā arī paplašināt valsts robežas [[Baltijas jūra]]s piekrastē un pasludināt sevi par imperatoru. Pētera I reformu un iekarojumu ceļu turpināja viņa sieva [[Katrīna I]], brāļa meita [[Anna I]] un meita [[Elizabete Romanova (Krievijas ķeizariene)|Elizabete I]].

Annas I varas laikā Krievija iesaistījās [[Polijas mantojuma karš|Polijas mantojuma karā]] (1733—1735) un [[Krievu—turku karš (1735—1739)|karā pret Osmaņu impēriju]]. Polijas mantojuma karu izraisīja Francijas, Zviedrijas un Osmaņu impērijas atbalstītā [[Staņislavs Leščiņskis|Staņislava Leščiņska]] vēlme atgūt varu [[Polijas-Lietuvas ūnija|Polijas-Lietuvas ūnijā]]. Savienībā ar Austriju Krievija panāca, ka troni ieguva mirušā karaļa dēls, [[Saksijas kūrfirstiste|Saksijas kūrfirsts]] [[Frīdrihs Augusts II]]. 1741. gadā sākās karš ar Zviedriju, kas beidzās 1743. gadā ar Krievijas uzvaru un Somijas sadalīšanu. Galvenā Krievijas sabiedrotā Eiropā bija [[Austrijas erchercogiste]], tādēļ 1745. gadā Krievija atbalstīja Austriju [[Karš par Austrijas mantojumu|karā par Austrijas mantojumu]] ar [[Prūsijas Karaliste|Prūsijas Karalisti]], tad koalīcijā ar Austriju un Franciju iesaistījās [[Septiņgadu karš|Septiņgadu karā]] pret Prūsiju. Krievijas Impērijas karaspēks okupēja [[Kēnigsberga|Kēnigsbergu]] un anektēja [[Austrumprūsija]]s teritoriju, kā arī uz dažām dienām iegāja Prūsijas galvaspilsētā Berlīnē. Elizabete I mira pirms miera noslēgšanas un viņas mantinieks [[Pēteris III]] atteicās no šiem Krievijas iekarojumiem.

[[Katrīna II Lielā|Katrīnas II]] valdīšanas laikā Krievijas Impērija ieguva vēl nebijušu starptautisko autoritāti un ietekmi. Impērija paplašināja savas teritorijas, ietverot [[Azovas jūra]]s reģionu, [[Ukraina|Ukrainu]] uz rietumiem no [[Dņepra]]s un [[Krima|Krimu]]. [[Krievu—turku karš (1768—1774)|Krievu-turku kara]] beigās 1774. gadā tā guva svarīgas uzvaras pār [[Osmaņu impērija|osmaņu]] karaspēku, kas ļāva krievu flotei brīvi kuģot [[Melnā jūra|Melnajā]] un [[Vidusjūra|Vidusjūrā]]. Krievijas Impērija līdz ar [[Prūsijas Karaliste|Prūsiju]] un [[Austrijas erchercogiste|Austriju]] piedalījās trīs [[Polijas dalīšana|Polijas dalīšanās]], pēc kurām [[Kurzemes hercogiste]], Lietuva un Polija vairāk kā gadsimtu pārstāja eksistēt kā patstāvīgas valstis.

[[Pāvils I Romanovs|Pāvils I]] iesaistījās karā pret [[Francijas Pirmā republika|Francijas republiku]], nosūtot uz Vidusjūru admirāļa [[Fjodors Ušakovs|Ušakova]] karafloti. Krievu armija kopā ar britiem iebruka Holandē, bet [[Aleksandrs Suvorovs|Suvorova]] komandētais karaspēks karoja Itālijas ziemeļos un Šveicē.

===Troņa mantošanas problēmas===
[[Maskavas cariste|Maskavas caristē]] pastāvēja tradicionālā kārtība, troni mantojot kādam no valdnieka dēliem. 17. gadsimta beigās par troni sāka cīnīties Nariškinu un Miloslavsku dzimtu pārstāvji.<ref name="18-rmartin-225-42-pdf">[https://static1.squarespace.com/static/55db620de4b06d457a3de880/t/565b465de4b05e0c71c747e6/1448822365975/18_RMartin_225-42.pdf Law, Succession, and the Eighteenth-Century Refounding of the Romanov Dynasty]</ref> Pa Miloslavsku līniju tronī kāpa [[Fjodors III Romanovs|Fjodors III]], [[Ivans V Romanovs|Ivans V]], [[Anna I]], [[Ivans VI Romanovs|Ivans VI]]. Pa Nariškinu līniju Pēteris I, [[Pēteris II Romanovs|Pēteris II]], [[Pēteris III]], [[Pāvils I Romanovs|Pāvils I]]. Cariem Mihailam, Aleksejam un Pēterim I sievas (visiem tās bija vairākas) nāca no šīm ietekmīgajām dzimtām. Pēc otrā [[Romanovu dinastija]]s cara [[Aleksejs I Romanovs|Alekseja]] nāves troni mantoja viņa dēls no Miloslavsku dzimtas, Fjodors III. Pēc viņa nāves 1682. gadā, nespējot vienoties par vienu kandidātu, par līdzvaldniekiem iecēla pusbrāļus Ivanu V (no Miloslavsku dzimtas sievas) un Pēteri I (no Nariškinu dzimtas sievas), par reģenti ieceļot [[Sofija Romanova (Krievijas reģente)|Sofiju Romanovu]], cara Alekseja meitu no laulības ar Mariju Miloslavsku. 1689. gadā Sofiju padzina no varas, 1694. gadā mira Ivans V.

1718. gadā Pēterim I radās konflikts ar troņmantinieku [[Aleksejs Romanovs|Alekseju]] (dēlu no pirmās laulības), kuru slepeni notiesāja un nogalināja. Radās jautājums par Pētera I mantinieku. 1722. gada 5. februārī Pēteris I izdeva likumu par troņa mantošanu, ar kuru noteica, ka valdnieks pēc savas izvēles par troņmantinieku var iecelt jebkuru cilvēku, tā izbeidzot dinastiskās mantošanas principu. Taču šis modelis nedarbojās. Varu parasti ieguva galma apvērsumu rezultātā.

Pētera I varu mantoja viņa sieva, [[Katrīna I]], kas bija karagūstekne no Vidzemes. 1727. gadā, nākamajā dienā pēc viņas nāves, parādījās viltots testaments, kurā troņa mantošanu noteica pa cara Alekseja I sievas Natālijas Nariškinas (Pētera I mātes) līniju, troni mantojot Pēterim II. Jaunais imperators mira 1730. gada janvārī, un troni mantoja Ivana V meita Anna I, kas par mantinieku iecēla zīdaini Ivanu VI, kura vietā valdīja viņa māte, reģente [[Anna Leopoldovna (Krievijas Impērijas reģente)|Anna Leopoldovna]]. 1741. gada 1. novembrī viņa izveidoja komisiju, kurai bija jāizstrādā troņa mantošanas sistēma. Komisija vienojās, ka Pētera I likums atceļams un jāizveido stabila dinastiskās mantošanas kārtība, kas ietu pa Annas Leopoldovnas vectēva Ivana V Miloslavsku pēcnācēju līniju. Jau pāris nedēļas vēlāk notika apvērsums, kurā varu ieguva Nariškinu līnijas pārstāve, Pētera I meita [[Elizabete Romanova (Krievijas ķeizariene)|Elizabete I]]. Viņas izvēlēto mantinieku Kārli Pēteri Ulrihu (Pēteri III) gāza galma apvērsumā, kurā varu ieguva viņa sieva Sofija Frederika Augusta (Katrīna II). Lai arī viņiem bija 8 gadus vecs dēls Pāvils, Katrīna valdīja nevis kā dēla reģente, bet neatkarīga valdniece.<ref name="18-rmartin-225-42-pdf" />

Katrīna II 1766., 1785. un 1787. gados pievērsās troņa mantošanas problēmai, personīgi sagatavojot likumu uzmetumus. Tajos viņa plānoja atjaunot troņa mantošanu pa vecākā dēlu līniju. Gadījumā, ja vīriešu līnija izmirtu, troni mantotu vecākā meita. Likumprojektos bija paredzēts, ka troni nevar ieņemt cilvēki, kas nepieder pareizticībai, kas jau ir kādas citas valsts valdnieki, ir precēti ar kādu, kas nepieder pareizticībai. 1780. gadā pēdējos Miloslavsku pārstāvjus, Ivana VI brāļus Alekseju, Pēteri un māsu Karīnu pēc ilgstoša ieslodzījuma nosūtīta uz Dāniju pie radiniekiem. Katrīna II viņiem piešķīra mūža pensiju.

Katrīna II esot apsvērusi iespēju troni nodot nevis dēlam Pāvilam, ar kuru viņi bija sliktas attiecības, bet mazdēlam [[Aleksandrs I Romanovs|Aleksandram I]]. 1797. gada 5. aprīlī [[Pāvils I Romanovs|Pāvils I]] izdeva jaunu troņa mantošanas likumu, kas noteica dinastisku troņa mantošanas kārtību. Likums arī regulēja situācijas, kad izmirstot vīriešu kārtas pēcnācējam, varu var mantot arī sieviete. Tika noteikta reģentūras kārtība un valdnieka pilngadības vecums. Šis likums saglabāja spēku līdz impērijas beigām.<ref name="18-rmartin-225-42-pdf" />

== 19. gadsimts ==
[[Attēls:Meeting of Napoleon and Alexander (1808, Borodino museum).jpg|thumb|right|Aleksandra I un Napoleona tikšanās Erfurtē, 1808]]
===Aleksandrs I===
[[Pāvils I Romanovs|Pāvilu I]] 1801. gadā nogalināja galma apvērsumā, un tronī kāpa [[Aleksandrs I Romanovs|Aleksandrs I]], kurš turpināja dalību [[Napoleona kari|Napoleona karos]]. [[Krievu-persiešu kari|Krievu-persiešu karu]] rezultātā ap 1805. gadu Krievija ieguva kontroli pār [[Gruzija Krievijas Impērijas sastāvā|Gruzijas zemēm]] un [[Azerbaidžāna]]s ziemeļiem, ko apliecināja [[Gulistānas miera līgums]]. 1809. gadā Krievijas Impērija iekaroja [[Somijas lielhercogiste|Somijas lielhercogisti]], pēc [[Krievu—turku karš (1806—1812)|Krievu—turku kara]] 1813. gadā ieguva [[Besarābija|Besarābiju]].

[[1812. gada karš|1812. gada kara]] laikā Krievija atsita [[Francijas Pirmā impērija|Francijas Pirmās impērijas]] iebrukumu. Kara rezultātā Francijas armija zaudēja lielāko daļu karavīru. [[Austrijas Impērija]] un [[Prūsijas Karaliste]] nostājās pret Napoleonu un sākās [[Sestās koalīcijas karš]], kurš beidzās ar Napoleona sakāvi. 1814. gada martā [[Mihaels Andreass Barklajs de Tolli|Barklaja de Tolli]] vadītā Krievijas Impērijas armija ieņēma Parīzi. Pēc kara sasauktā [[Vīnes kongress|Vīnes kongresa]] laikā izveidojās [[Svētā Savienība]] starp Krieviju, Prūsiju un Austriju, kuras mērķis bija nodrošināt konservatīvu monarhiju stabilitāti Eiropā.

Nepārtrauktie kari prasīja milzīgus budžeta tēriņus, un izraisīja inflāciju. 1804. gadā Kara ministrija patērēja 40% no budžeta, bet 1808. gadā 93%, vēlāk nokrītot uz aptuveni 60%. Valdība pastiprināti drukāja papīra naudu, kas izraisīja inflāciju. Lai palielinātu ienākumus, Aleksandrs I ieviesa jaunus nodokļus, kas galvenokārt skāra zemniekus. 1810. gada budžets paredzēja 125 miljonus ienākumos, 230 miljonus izdevumos un 577 miljonus parādos.<ref>[https://books.google.lv/books?id=cfKFDAAAQBAJ&printsec=frontcover&dq=russian+empire+reforms&hl=en&sa=X&ved=0ahUKEwiYmqva0rfcAhXDYZoKHeixAs04ChDoAQhaMAk#v=onepage&q=russian%20empire%20reforms&f=true The Military Reforms of Nicholas I: The Origins of the Modern Russian Army]</ref> 1810. gada 2. februāra pavēle izbeidza jaunas papīra naudas drukāšanu. Krievijas Impērija izstājās no Napoleona [[Kontinentālā blokāde|Kontinentālās blokādes]] pret Lielbritāniju. Budžeta problēmas pastiprināja kari ar Osmaņu impēriju un Persiju, vienlaikus, Aleksandrs I gatavojās neizbēgamajam karam ar Franciju. Beidzoties Napoleona kariem, Eiropas lielvalstis strauji samazināja savas armijas līdz aptuveni 200 000 kareivju, un ieviesa rezerves kareivju sistēmu. Krievijā rezerves sistēmu neieviesa, kas nozīmēja, ka valsts turpināja uzturēt gandrīz 800 000 kareivju lielu armiju. Ap 1825. gadu milzīgās militārās izmaksas draudēja valstij ar bankrotu.

Lai arī savas varas pēdējos gados aizvien konservatīvāks, Aleksandrs I bija gatavs liberāliem eksperimentiem. 1809. gadā [[Somijas lielhercogiste]] saņēma konstitūciju, 1815. gadā tai sekoja iekarotās [[Polijas Karaliste (1815—1915)|Polijas Karalistes]] konstitūcija. Aleksandrs I apstiprināja Krievijas Impērijas konstitūcijas projekta izstrādi. Konstitūcija būtu radījusi divpalātu parlamentu, ierobežotas vēlēšanu tiesības turīgajām šķirām, un pamatbrīvību garantijas (runas, ticības, preses). Impēriju pārveidotu par 12 reģionu federāciju, katrā no kuriem būtu savs parlaments.<ref>[https://books.google.lv/books?id=g2mmBgAAQBAJ&pg=PT47&dq=russian+empire+reforms&hl=en&sa=X&ved=0ahUKEwibgM680rfcAhUiOJoKHULmA4AQ6AEISjAG#v=onepage&q=russian%20empire%20reforms&f=true Russia in the Nineteenth Century]</ref> 1816. — 1819. gadā tika atcelta dzimtbūšana [[Baltijas provinces|Baltijas provincēs]], kas būtu kalpojusi par modeli arī pārējai Krievijai. Šīs idejas saskārās ar Krievijas aristokrātijas pretestību, kuru turība balstījās dzimtbūšanas saglabāšanā.

Sākot valdīt, Aleksandrs I apsvēra iespēju atcelt dzimtbūšanu, pieņemt konstitūciju un izveidot vēlētu parlamentu. Lai nostiprinātu centrālo valdību, Pētera I izveidoto 12 kolēģiju vietā 1802. gadā Aleksandrs I izveido astoņas ministrijas: kara, flotes, ārlietu, iekšlietu, komercijas, finanšu, izglītības un tieslietu, taču arī tajās turpinājās neefektīvais birokrātijas darba stils. Reformu īstenošanai traucēja imperatora aizņemtība ar karu Eiropā. 1809. gadā Valsts sekretārs Speranskis sagatavoja jaunu politiskās sistēmas modeli, ko veidotu likumdevējs, izpildvara un tiesas, kuru vadītāji apvienotos Valsts Padomē, kuras locekļus ieceltu imperators. Tiktu izveidota vēlēta Valsts dome, kas izvērtētu likumus un kontrolētu ministru darbu. Likumi būtu jāapstiprina Valsts padomei un Valsts domei, gala apstiprinājumu atstājot imperatoram. Domes vēlēšanas tiesības balstītos īpašuma un finanšu cenzā, zemniekiem un strādniekiem tās neparedzot. Plānu sāka īstenot 1810. gadā, kad izveidoja Valsts padomi. Tālāku progresu apturēja muižnieku pretestība, kas nebija gatavi dod dzimtcilvēkiem lielākas tiesības. Tuvojoties karam ar Napoleonu, Aleksandrs I neriskēja atklāti sanaidoties ar muižniekiem, tāpēc 1812. gada martā Speranski arestēja un izsūtīja uz [[Ņižņijnovgoroda|Ņižņijnovgorodu]]. Pēc Napoleona sakāves, Aleksandrs I atgriezās pie reformu idejām. Polijas Karalistei tiek piešķirta viena no liberālākajām konstitūcijām Eiropā un imperators pavēl sākt darbu pie Krievijas konstitūcijas veidošanas. Balstoties Speranska projektā un Polijas konstitūcijā, impērijas konstitūcijas projekts 1821. gadā tika pabeigts. Valsts tiktu sadalīta 12 reģionos, katrā no kuriem būtu savs parlaments. Impērijas parlamentu veidotu pārstāvju palāta un Senāts. Pārstāvju palātas deputātus ievēlētu reģionu parlamenti, bet Senāta locekļus ieceltu imperators. Taču Aleksandra I interese apsīka un konstitūcijas projektu tālāk nevirzīja. Daļā augstākās aristokrātijas un virsniecības izveidojās atbalsts konstitucionālas monarhijas idejām, kas izpaudās 1825. gada [[Dekabristu sacelšanās|dekabristu dumpī]].<ref name="src-h.slav.hokudai.ac.jp">[http://src-h.slav.hokudai.ac.jp/sympo/94summer/chapter6.pdf The Development of the Russian State System in the Nineteenth and Early Twentieth Centuries]</ref>

===Nikolajs I===
Aleksandrs I mira 1825. gadā, slepenā testamentā troni atstājot savam brālim [[Nikolajs I Romanovs|Nikolajam I]], taču sākotnēji troni piedāvāja arī viņa otram brālim Konstantīnam, kurš, zinot Aleksandra testamentu, no troņa atteicās. Neskaidrību troņa mantošanā izmantoja liberālie virsnieki, lai uzticības zvērēšanas laikā Pēterburgā sarīkotu [[Dekabristu sacelšanās|dekabristu sacelšanos]]. Dumpinieki protestēja arī pret to, ka Romanovu dinastija bija pilnībā pārvācojusies (dinastisko laulību rezultātā), un ka iekarotajai Polijai 1815. gadā bija piešķirta konstitūcija, kamēr Krievijā tādas joprojām nebija.

Nikolajs I aizstāvēja absolūtās monarhijas principu, un savu varu balstīja armijā un valsts birokrātijā. Visas iedzīvotāju aktivitātes tika stingri regulētas. Ierēdņu skaits pieauga no aptuveni 15 tūkstošiem  19. gadsimta sākumā līdz 61 500 ierēdņiem 1847. gadā un 86 000 ierēdņiem 1857. gadā. Šai ierēdniecībai, kas baudīja savu varu, nebija intereses par konstitucionālas monarhijas izveidošanu. Tā vietā tika īstenots darbs pie likumu kodificēšanas un [[Krievijas Impērijas likumu krājums|Krievijas Impērijas likumu krājuma]] izveidošanas. 1832. gadā tas bija sagatavots un 1835. gada 1. janvārī stājās spēkā. Drīz pēc tam veica valsts zemnieku sistēmas reformu un naudas reformu. Tas viss nostiprināja Nikolaja I varu. Lai arī imperators bija apsvēris iespēju atcelt dzimtbūšanu, viņš baidījās no izmaiņām sabiedrībā, ko šāds lēmums izraisītu. Līdz ar 1848. gada revolūciju vilni Eiropā, jebkādas tālākas izmaiņas impērijā tika apturētas.<ref name="src-h.slav.hokudai.ac.jp"/>

1822. un 1824. gados tika pakļauta [[Kazahi|kazahu]] Vidējā un Mazā orda, bet 1847. gadā Vecākā orda. Ar 1828. gada [[Turkmenčajas miera līgums|Turkmenčajas miera līgumu]] Krievija ieguva [[Erevāna]]s un [[Nahčivanas Autonomā Republika|Nahčivanas]] hanistes. 1831. gadā Nikolajs I pavēlēja apspiest [[Novembra sacelšanās|Novembra sacelšanos]] [[Polijas Karaliste (1815—1915)|Polijas Karalistē]]. [[Grieķu neatkarības karš|Grieķu neatkarības kara]] laikā Krievija kopā ar Lielbritāniju 1827. gadā sakāva turkus Navarino jūras kaujā. 1830. gadā [[Osmaņu impērija]] atzina grieķu neatkarību un 1832. gadā izveidojās [[Grieķijas Karaliste]]. Osmaņi arī atzina savu pareizticīgo provinču - [[Serbijas kņaziste]]s, [[Moldāvija]]s un [[Valahijas kņaziste]]s autonomiju. 1848. gadā Krievija nosūtīja karaspēku uz Austrijas Impēriju, kur apspieda ungāru sacelšanos. 1853. gadā sākās jauns krievu-turku karš, krieviem sakaujot turku karafloti un iebrūkot Moldāvijā un Valahijā. Tā kā Lielbritānija un [[Francijas Otrā impērija]] nevēlējās pieļaut Krievijas ietekmes pieaugumu Vidusjūras reģionā, sākās [[Krimas karš]] ar Franciju, Lielbritāniju, [[Sardīnijas Karaliste|Sardīnijas Karalisti]] un Osmaņu impēriju.

===Aleksandrs II===
[[Attēls:Flag of the Russian Empire (black-yellow-white).svg|thumb|220px|Krievijas Impērijas karogs [[Aleksandrs II Romanovs|Aleksandra II]] valdīšanas laikā (1858—1883)]]
[[Attēls:Карта земельных приобретений в царствование императора Александра II, 1882.png|thumb|220px|Krievijas Impērijas anektētās zemes Aleksandra II valdīšanas laikā ([[Adigeja|Čerkesija]], [[Karsa]], [[Čečenija]], [[Krievijas Turkestāna|Turkestāna]], [[Amūras apgabals]], [[Piejūras novads]], [[Sahalīna]]s dienviddaļa)]]
1855. gadā tronī kāpa [[Aleksandrs II Romanovs|Aleksandrs II]], kurš izbeidza Krimas karu un sāka reformu politiku. Krimas karš parādīja Krievijas vājumu un atpalicību no Eiropas lielvarām. Sistēmas reformas vairs nevarēja atlikt, un Aleksandra II laikā tās tiek veiktas. Šajā laikā arī muižniecība, nogurusi no birokrātijas varas, sāka aicināt imperatoru sasaukt vēlētu zemes sapulci, lai lemtu par konstitūcijas pieņemšanu. Lai arī personīgi Aleksandrs II nebija pret tālākām reformām, viņš sāka uztraukties, ka tālākas politiskās reformas varētu izraisīt valsts sabrukumu. Tikmēr sabiedrības neapmierinātība ar reformu lēno gaitu izraisīja radikālo teroristu organizāciju veidošanās.<ref name="src-h.slav.hokudai.ac.jp"/>

Pēc zaudējuma Krimas karā Krievijas militārā ekspansija vērsās pret pārējām impērijas robežvalstīm. 1858. gadā tā anektēja [[Amūra]]s reģionu un 1860. gadā [[Piejūras novads|Piejūras novadu]] no Ķīnas [[Cjinu dinastija]]s. Šeit nodibināja [[Vladivostoka]]s pilsētu. 
1861. gadā Aleksandrs II atcēla dzimtbūšanu gandrīz visā Krievijas Impērijas teritorijā. 1862. gadā pirmo reizi publiskoja valsts budžetu. 1863. gada [[Janvāra sacelšanās]] laikā Prūsija slēdza savu robežu poļu bēgļiem, un Krievija netraucēja Prūsijai veikt [[Vācijas apvienošana|Vācijas apvienošanu]] uz Austrijas rēķina. Pēc [[Oto fon Bismarks|Bismarka]] ierosinājuma 1872. gadā Vācija, Austroungārija un Krievija noslēdza aliansi, ko 1873. gadā Vācija un Krievija pastiprināja, noslēdzot savstarpējās militārās palīdzības līgumu.<ref name="Russian Empire, 1855-1881">[http://www.zum.de/whkmla/region/russia/rusemp18551881.html Russian Empire, 1855-1881]</ref> 1864. gadā izveidoja zemes sapulču sistēmu, kurām nodeva daļēju kontroli pār pašvaldības funkcijām un skolu dibināšanu. 1864. gadā veica [[Aleksandra II tiesu reforma|tiesu reformu]], pēc Francijas un Vācijas parauga tiesās ieviesa piesēdētājus un advokātus, izbeidza spīdzināšanu un miesassodus.

1867. gadā Krievija pārdeva [[Krievijas Amerika|Krievijas Ameriku]] ASV un pievērsās [[Krievijas Turkestāna|Turkestānas iekarošanai]], saasinot [[Lielā spēle|Lielo spēli]] ar Lielbritāniju. Pēc vienošanās ar Japānu 1875. gadā anektēja [[Sahalīna]]s dienviddaļu. 1870. gadā ieviesa vēlētas pilsētu domes. Pēc 1870. gada [[Francijas-Prūsijas karš|franču-prūšu]] kara, kas demonstrēja modernās armijas pārākumu, 1874. gadā notika armijas reforma, ar kuru izbeidza 25 gadus ilgā karadienesta sistēmu, un ieviesa vispārējo iesaukumu. 1876. gadā sākās bulgāru sacelšanās pret Osmaņu impēriju. Krievija piedāvāja Austrijai kopīgu karu pret turkiem. Kad Austrija atteicās, sākās [[Krievu—turku karš (1877—1878)|krievu-turku karš]], kas beidzās ar Krievijas Impērijas karaspēka nonākšanu [[Konstantinopole]]s pievārtē. Satrauktas par Krievijas Impērijas dominanci Balkānos un Turcijā, Eiropas lielvalstis [[Berlīnes kongress|Berlīnes kongresā]] pieņēma Krievijai neizdevīgus lēmumus.

19. gadsimta vidū Krievijas Impērijā sāka veidoties dažādas revolucionāru grupas, kas sāka teroristiskus uzbrukumus ierēdņiem. 
1878. gada 24. janvārī [[Vera Zasuļiča]] šāva uz Sanktpēterburgas gubernatoru, ģenerāli Trepovu, kurš bija Nikolaja I ārlaulības dēls. Tiesas piesēdētāji Zasuļiču attaisnoja. 1878. gada 4. augustā nodūra žandarmērijas priekšnieku Mezencevu. 1879. gada 19. novembrī bumbas sprādzienā cieta ķeizara vilciens.

Lai arī Krievijas Impērijas teritorija paplašinājās, un dzelzceļu kopējais garums palielinājās no 1000 kilometriem 1860. gadā līdz 22 865 kilometriem 1880. gadā, tā joprojām bija industriāli mazattīstīta valsts ar nabadzīgiem iedzīvotājiem. Šajā laikā uzplauka krievu literatūra ([[Fjodors Dostojevskis]], [[Ļevs Tolstojs]], [[Ivans Turgeņevs]], [[Antons Čehovs]]) un mūzika ([[Modests Musorgskis]], [[Nikolajs Rimskis-Korsakovs]], [[Pjotrs Čaikovskis]]).<ref name="Russian Empire, 1855-1881"/>

1880. gada 5. februārī notika sprādziens Ziemas pilī, bojā gāja gandrīz 70 cilvēki. Pēc sešiem atentāta mēģinājumiem, teroristiem 1881. gada martā izdevās nogalināt imperatoru Aleksandru II. Neilgi pirms nogalināšanas Aleksandrs II bija apstiprinājis konstitūcijas projektu, kas izveidotu vēlētu pārstāvju palātu. Projekts apstājās līdz ar imperatora nogalināšanu. 1881. gada 14. augustā Aleksandrs III apstiprināja likumu par miera un kārtības saglabāšanu valstī, ar kuru drošības iestādēm piešķīra plašas aresta tiesības, atviegloja ārkārtas stāvokļa ieviešanu reģionos, kā arī ļāva režīma politiskos pretiniekus nodot kara tiesām.<ref>[https://books.google.de/books?id=okxdDwAAQBAJ&printsec=frontcover&dq=russian+imperial+foreign+policy&hl=en&sa=X&ved=0ahUKEwjIgqPtiPjkAhXEAewKHdzcAjg4HhDoAQhHMAQ#v=onepage&q=russian%20imperial%20foreign%20policy&f=false The End of Imperial Russia, 1855–1917]</ref>

===Aleksandrs III===
1881. gadā tronī kāpa [[Aleksandrs III Romanovs|Aleksandrs III]], kas tajā pašā gadā pagarināja aliansi ar Vāciju un Austroungāriju, bet 1887. gadā noslēdza jaunu militāro līgumu ar Vāciju. Aleksandrs III ieviesa policejisku režīmu, pastiprināja Iekšlietu ministrijas, policijas un [[Ohranka]]s kontroli pār sabiedrību. Pastiprinājās [[pārkrievošana]]s politika, aktīvi cēla pareizticīgo baznīcas. Sākās [[Nometinājuma josla|Nometinājuma joslā]] ierobežoto ebreju masveida emigrācija uz ASV. 1882. gadā ieviesa pirmo industriālā darba kodeksu, kas paredzēja darba inspekcijas, kā arī sieviešu un bērnu darba ierobežošanu. Tika ierobežoti valsts tēriņi un samazināts nodokļu slogs zemniekiem. Krievijas laukos zeme piederēja zemnieku kopienām, kas, pieaugot cilvēku skaitam, to sadalīja aizvien mazākos laukos. Krītoties graudu cenām, laukos bieži plosījās bads, sākās darba meklētāju pārvietošanās uz industriālajiem centriem. Valdība veicināja zemnieku pārcelšanos uz mazapdzīvotajām Centrālāzijas un Sibīrijas zemēm, kur tiem piešķīra lauksaimniecības zemi.<ref>[http://www.zum.de/whkmla/region/russia/rusemp18811894.html Russian Empire, 1881-1894]</ref>

Aleksandrs III atjaunoja kārtību, apturot jebkādas tālākas reformas un atgriežoties pie Nikolaja I birokrātiskā pārvaldes modeļa. Politisko stagnāciju imperators kompensēja ar masīvu smagās rūpniecības attīstību. Vadošo lomu šeit spēlē finanšu ministrs [[Sergejs Vitte]]. Dzimtbūšanas atcelšana neatrisināja zemes jautājumu. Sākoties industrializācijai, miljoniem zemnieku plūdu uz pilsētām un industriālajiem rajoniem, veidojot strādnieku šķiru, kas ātri radikalizējās.<ref name="src-h.slav.hokudai.ac.jp"/>

1891. gadā Vācijas Impērijas ķeizars [[Vilhelms II]] izlēma nepagarināt militāro savienību ar Krievijas Impēriju. Aleksandrs III drīz noslēdza aliansi ar [[Francijas Trešā republika|Francijas Trešo republiku]], kas sāka finansēt Krievijas industrializāciju un dzelzceļu būvi. 1891. gadā sākās [[Transsibīrijas dzelzceļš|Transsibīrijas dzelzceļa]] celtniecība.

[[Attēls:Nicky in Russian dress.jpg|thumb|right|Nikolajs II galma balles kostīmā (1903)]]
[[Attēls:Prokudin-Gorskii-08.jpg|thumb|right|Krievu provinces meitenes (1909)]]
[[Attēls:The Newsky, (i.e., Nevskii), prospekt and the Admiralty, St. Petersburg, Russia-LCCN2001697493.jpg|thumb|right|Pēterburga 19. gadsimta beigās]]
[[Attēls:Kremlintowers.jpg|thumb|right|Maskava, 19. gadsimta beigas]]

== 20. gadsimts ==
[[Attēls:Map Iran 1900-en.png|thumb|right|[[Persija]]s sadalīšana krievu un britu ietekmes zonās, 1907. gada [[Angļu-krievu līgums (1907)|angļu-krievu liguma]] rezultātā]]
1894. gadā tronī kāpa [[Nikolajs II Romanovs|Nikolajs II]], kas līdz savas varas beigām gan centās saglabāt tēva autokrātisko valdības stilu un absolūto monarhiju, gan arī veicināt industrializāciju. Ja 1892. gadā Krievijas Impērijā ieguva 6,9 miljonus tonnas ogļu, tad 1905. gadā jau 18,7 miljonus tonnu. Palielinājās lauksaimniecībā izmantotās zemes teritorija un pārtikas pamatproduktu ražas.<ref>[http://www.zum.de/whkmla/region/russia/rusemp18941905.html Russian Domestic Policy, 1894-1905]</ref> 1898. gadā pagrīdē nodibināja [[Krievijas Sociāldemokrātiskā strādnieku partija|Krievijas sociāldemokrātisko strādnieku partiju]], bet 1900. gadā sāka veidoties [[Sociālistu revolucionāru partija]].

Pie impērijas [[Tālie Austrumi|Tālo Austrumu]] robežām notika [[Pirmais Japānas-Ķīnas karš]], kurā Japāna ieguva kontroli pār [[Mandžūrija]]s piekrasti. Francijas, Vācijas un Krievijas spiediena rezultātā Japāna bija spiesta jauniegūtās teritorijas pamest, ko izmantoja Eiropas valstis, lai pašas iegūtu teritorijas Ķīnas piekrastē. [[Krievijas invāzija Mandžūrijā|Krievijas invāzijas Mandžūrijā]] rezultātā Krievija ieguva [[Portartūra]]s ostu, kur izbūvēja cietoksni. Šajā laikā sākās Krievijas un Japānas konflikts par kontroli Korejā, kas pierima, abām valstīm militāri iesaistoties [[Bokseru sacelšanās]] apspiešanā.

1904. gadā Japāna uzbruka Portarturai, sākot [[Krievijas—Japānas karš|Krievijas—Japānas karu]]. Pēc sakāvēm Japānas-Krievijas karā impērijā sākās [[1905. gada revolūcija]], pēc kuras atsākās straujāka [[Ekonomikas izaugsme|ekonomiskā izaugsme]]. 1908. gada [[Jaunturku revolūcija]] iesāka [[Osmaņu impērija]]s galīgā sabrukuma posmu, atjaunojās Krievijas cerības iegūt Konstantinopoli un [[Dardaneļi|Dardaneļus]].

1910. gada krievu armijas plāns paredzēja Osmaņu impērijas kristiešu tautu sacelšanos, slepeno aģentu aizsāktu ugunsgrēku koka ēku pilnajā Konstantinopolē, un krievu desantu Osmaņu impērijas galvaspilsētā. Vienlaikus armijas štābam bija skaidrs, ka vismaz 300 000 kareivju desants pāri [[Melnā jūra|Melnajai jūrai]] nebija Krievijas iespēju robežās.<ref>[https://books.google.lv/books?id=vQF099JYW_EC&pg=PA173&dq=great+retreat+1915+russian&hl=en&sa=X&redir_esc=y#v=onepage&q=great%20retreat%201915%20russian&f=false The Russian Origins of the First World War]{{Novecojusi saite}}</ref>

1910. gada [[Plāns 19]] karam ar Vāciju paredzēja aizsardzības cietokšņu nojaukšanu un vācu armijas ievilināšanu dziļāk Krievijā, kur to varētu vieglāk sakaut. Vienlaikus tika palielināti krievu armijas spēki Kaukāzā pie Turcijas robežas.

1912. gadā Japāna atzina Krievijas ietekmes zonu [[Mandžūrija]]s ziemeļos un jaunā [[Ķīnas Republika]] akceptēja Ārējās [[Mongolija]]s autonomiju spēcīgā Krievijas ietekmē. 1914. gadā briti atzina krievu kontroli pār [[Harbina|Harbinu]]. Krievijas politiskā un ekonomiskā ietekme izpletās [[Persija]]s ziemeļos, īpaši Persijas Azerbaidžānā un [[Gīlāna|Gīlānā]]. Lai nodrošinātu satiksmi ar [[Vladivostoka|Vladivostoku]] un [[Tālie Austrumi|Tālajiem Austrumiem]], [[Transsibīrijas dzelzceļš|Transsibīrijas dzelzceļam]] tika būvēts otrais sliežu ceļš.

===Armijas modernizācija===
Laikā no 1908. līdz 1912. gadam impērijas militārie tēriņi pieauga no 608,1 miljoniem līdz 814,5 miljoniem [[rubļi|rubļu]]. Šajā laikā gandrīz dubultojās kara flotes budžets, kas bija nepieciešams, lai segtu lielos flotes zaudējumus Japānas-Krievijas karā. 1910. gadā pieņēma militārās modernizācijas programmu, kuras ietvaros 1911. un 1912. gados apstiprināja modernizāciju Melnās un Baltijas jūras flotēs. Krievijas Impērija karakuģus izlēma būvēt pati, kas nozīmēja, ka tie maksāja par 60% dārgāk un divreiz ilgāk, nekā ja tie būtu pirkti no Lielbritānijas. Uz Pirmā pasaules kara sākumu tikai daži kuģi bija pabeigti un gatavi karam.<ref name="books.google.lv">[https://books.google.lv/books?id=tJNvTWc66r4C&pg=PA321&dq=russian+plan+19&hl=en&sa=X&ved=0ahUKEwjdhJ6eqabWAhVLKFAKHVacDEo4ChDoAQg8MAQ#v=onepage&q=russian%20plan%2019&f=false Armaments and the Coming of War: Europe, 1904-1914]</ref>

Par spīti straujajai modernizācijai, [[Krievijas Impērijas armija]] atpalika no [[Centrālās lielvalstis|Centrālajām valstīm]] artilērijā un īpaši lielkalibra artilērijā. 1914. gadā Vācijai bija 575 lielkalibra lielgabali, Francijai 180 un Krievijai 240. Aizsardzības cietokšņi Polijā bija morāli un fiziski novecojuši. Modernā artilērija tos varēja apšaudīt no attāluma, kas pārsniedza novecojušo cietokšņu lielgabalu šaušanas attālumu. 1909. gadā Suhomļinovs, tajā laikā vēl Ģenerālštāba priekšnieks, vēlējās nojaukt un slēgt daudzus cietokšņus Baltijā un Polijā, neredzot jēgu tērēt naudu to modernizācijai. Pēc spēcīgas pretestības valdībā 1910. gadā viņš pieņēma lēmumu dažus no cietokšņiem Polijā saglabāt un iekonservēt.

1909. gadā par Kara ministru ieceltais Suhomļinovs palielināja armijas miera laika izmēru no 31 armijas korpusa līdz 37 korpusiem, 27 no kuriem bija izvietoti Krievijas Impērijas Eiropas daļā. Sākoties karam, no rezervistiem būtu jāizveido 35 divīzijas. Viņš palielināja artilērijas un sapieru vienību skaitu, cenšoties armiju padarīt tehniski modernāku. Kopumā Krievijas armijas skaitliskais sastāvs pieauga līdz 3,258 miljoniem kareivju. [[Mobilizācija]]s sistēma tika izmainīta tā, lai rezervisti ātri sasniegtu un pievienotos vienībām savā mītnes reģionā, nevis dotos uz frontes vienībām Polijas pierobežā. Tādējādi uz fronti varētu nosūtīt jau pilnībā sagatavotas vienības.

1913. un 1914. gadā Krievijas Impērija izstrādāja jaunu armijas spēju palielināšanas programmu, kas bija jāpabeidz līdz 1917. gadam. Miera laika armijas sastāvs palielinātos par 800 000. Ievērojami palielinātos artilērijas vienību skaits un daudzums, kuras atbalstītu kara aviācija. Rietumu pierobežas cietokšņi [[Kauņa|Kauņā]], [[Grodņa|Grodņā]], Brestļitovskā un Novo Georgijevskā saņēma kājnieku un kavalērijas papildinājumus.<ref name="books.google.lv"/>

Pēdējais mobilizācijas plāns paredzēja, ka 15 dienu laikā Krievija varēs iesaistīties karā ar 27 divīzijām, kuras astoņu dienu laikā papildinās vēl 25 divīzijas. Divus mēnešus pēc kara sākuma Polijā būtu 90 divīzijas un 20 divīzijas [[Kaukāza operācija|Kaukāza frontē]] pret Osmaņu impēriju.<ref>[https://books.google.lv/books?id=9GurP4J1aPEC&pg=PA41&dq=russian+plan+19&hl=en&sa=X&ved=0ahUKEwjdhJ6eqabWAhVLKFAKHVacDEo4ChDoAQgwMAI#v=onepage&q=russian%20plan%2019&f=true Fighting the Great War]{{Novecojusi saite}}</ref>

===Pirmais pasaules karš===
[[Attēls:Russian flag 1914.gif|thumb|Valsts karogs, 1914]]
Sākoties [[Jūlija krīze (1914)|Jūlija krīzei]] Austroungārijas un Serbijas attiecībās, Krievijas Impērija veica daļēju savu spēku mobilizāciju. 30. jūlijā 18:00 sākās vispārējā mobilizācija. 1,42 miljoniem kareivju drīz pievienojās gandrīz 4 miljoni rezervistu. Krievija uzsāka sava [[Plāns 19|Plāna 19]] īstenošanu. Tomēr 1914. gada augustā-septembrī [[Tannenbergas kauja (1914)|Tannenbergas]] un [[Pirmā Mazūrijas ezeru kauja|Pirmajā Mazūrijas ezeru kaujā]] Austrumprūsijā Krievijas Impērijas armijas cieta smagu sakāvi. 
1915. gada jūlijā sākās [[Lielā atkāpšanās (1915)|Lielā atkāpšanās]], kuras laikā tika zaudēta Polija, Galīcija, Lietuva un Kurzeme. Militārās neveiksmes piespieda Nikolaju II atkal sasaukt [[Krievijas Impērijas Valsts Dome|Valsts domi]], kurā liberālo Oktobristu un Konstitucionālo demokrātu partiju deputāti apvienojās Progresīvajā blokā, pieprasot domei atbildīgas valdības izveidošanu, ko imperators noraidīja un atkal pārtrauca Domes darbu. No 1915. gada jūlijam līdz 1917. gada februārim Krievijai bija četri premjerministri, seši iekšlietu ministri, trīs ārlietu ministri, četri kara ministri, četri tieslietu ministri. Straujo ministru maiņu iemesls bija tas, ka Nikolajs II ilgstoši uzturējās armijas štābā [[Mohiļeva|Mohiļevā]], varu Petrogradā atstājot savai sievai, kas bija nonākusi [[Grigorijs Rasputins|Rasputina]] ietekmē.

No kara sākuma līdz 1915. gada beigām Krievijas armijā bija iesaukti 11,6 miljoni cilvēku no kuriem 4 miljoni jau bija krituši vai sagūstīti. Lielie zaudējumi nozīmēja, ka uz fronti nosūtīja aizvien sliktāk apmācītus kareivjus, un samazinājās profesionālu virsnieku skaits. Vienlaikus strauji uzlabojās armijas apgāde ar ieročiem un munīciju.<ref>[https://books.google.lv/books?id=_VUYDAAAQBAJ&pg=PA227&dq=great+retreat+1915+russian&hl=en&sa=X&ved=0ahUKEwiH3-ewgqXWAhWmDpoKHVERD-oQ6AEIUTAI#v=onepage&q=great%20retreat%201915%20russian&f=false The Military History of Tsarist Russia]{{Novecojusi saite}}</ref>

1916. gada martā Krievijas karaspēks sāka neveiksmīgu uzbrukumu [[Narača ezers|Narača ezera]] apkārtnē, zaudējot 110 000 kareivju pret vāciešu zaudētajiem 20 000. Lai papildinātu armijas rindas, 1916. gada jūnijā armijas darba vienībās pirmo reizi pavēlēja iesaukt 400 000 musulmaņu no [[Turkestāna]]s, kas līdz tam bija atbrīvoti no karadienesta. Tas izsauca plašu [[Sacelšanās Krievijas Turkestānā (1916)|1916. gada sacelšanos]], kuru armija brutāli apspieda, nogalinot tūkstošiem kazahu, turkmēņu un kirgīzu, daudzi no viņiem aizbēga uz Ķīnu. 1916. gada vasarā Austrumu frontē veiksmīgi izvērtās [[Brusilova pārrāvums]] un jaunu ofensīvu plānoja uz 1917. gada maiju.

== Rietumu provinces ==
[[Attēls:1860. Карта губерний Лифляндской, Эстляндской, Курляндской, Ковенской, Виленской, Гродненской и Минской.jpg|thumb|right|Igaunijas, Livonijas, Kurzemes, Kauņas, Viļņas, Grodņas un Minskas guberņas, 1860]]
[[Attēls:Ostsee-Laender und Inneres Russland bis Moskau.jpg|thumb|right|Rietumu provinces un centrālā Krievija]]
No 1710. līdz 1815. gadam Krievijas Impērija ieguva plašas teritorijas rietumos – [[Somijas lielhercogiste|Somijas lielhercogisti]], [[Igaunijas guberņa|Igaunijas guberņu]], [[Vidzemes guberņa|Livonijas guberņu]], [[Kurzemes un Zemgales hercogiste|Kurzemes un Zemgales hercogisti]], [[Polijas-Lietuvas ūnija]]s zemes, [[Besarābijas guberņa|Besarābiju]].
 
1710. gadā Igaunijas un Livonijas bruņniecība [[Vidzemes un Igaunijas kapitulācija (1710)|pārgāja Krievijas pakļautībā]], pretī saņemot virkni privilēģiju. Pēteris I [[Baltijas provinces|Baltijas provincēm]] garantēja plašu autonomiju un pašpārvaldes tiesības, atzina [[Luterisms|luterāņu baznīcas]] tiesības, atdeva muižniekiem zemes, kas bija pārgājušas Zviedrijas kroņa īpašumā. Vācu valoda palika pārvaldes un vietējo tiesu valoda, saglabājās Igaunijas un [[Vidzemes landtāgs|Vidzemes landtāgi]] un pilsētu rātes. Pēteris I gan šīs privilēģijas piešķīra ar atrunu, ka tās ir spēkā tikai uz viņa varas laiku. Abas jaunās provinces arī nesaņēma savu augstāko tiesu, bet bija pakļautas impērijas tiesai un Senātam. Atšķirībā no Ukrainas [[kazaki]]em, kuru autonomiju un tiesības Pēteris I strauji likvidēja, [[vācbaltieši|vācbaltiešu]] aristokrātija labi iekļāvās jaunās impērijas pārvaldes modelī. Katrīnas II varas laikā Igaunijā un Livonijā pastiprinājās centieni ieviest pārējā impērijā pastāvošos likumus un pārvaldes kārtību.<ref name="ReferenceH">{{Tīmekļa atsauce |url=https://www.wilsoncenter.org/sites/default/files/op120_western_borderlands_russian_Thaden_1980.pdf |title=THE WESTERN BORDERLANDS OF THE RUSSIAN EMPIRE, 1710-1870 |access-date={{dat|2019|09|18||bez}} |archiveurl=https://web.archive.org/web/20170706151120/https://www.wilsoncenter.org/sites/default/files/op120_western_borderlands_russian_Thaden_1980.pdf |archivedate={{dat|2017|07|06||bez}} }}</ref>

No Polijas-Lietuvas iegūtajā [[Baltkrievijas guberņa|Baltkrievijas guberņā]] iepriekš pastāvošo poļu un lietuviešu administratīvo sistēmu ātri aizvietoja ar impērijas pārvaldes sistēmu, vienlaikus saglabājot poļu-lietuviešu civillikumus. Poļu-lietuviešu augstmaņi saglabāja otrā līmeņa amatus. Pretrunas starp vecajiem likumiem un jaunajiem impērijas likumiem izraisīja problēmas. Pāvils I 1796. gadā nolēma neturpināt pilnīgo pārvaldes sistēmas vienādošanu rietumu provincēs. Aleksandrs I apstiprināja Igaunijas un Livonijas privilēģijas, ar atrunu, ka tās ir spēkā tiktāl, cik tās nav pretrunā ar impērijas likumiem. Dzimtbūšanu, kas Somijā nekad nebija pastāvējusi, Igaunijā, [[Dzimtbūšanas atcelšana Latvijā|Livonijā un Kurzemē]] atcēla laikā no 1816. līdz 1819. gadam, ar aktīvu Krievijas ķeizara Aleksandra I līdzdalību. Taču zemnieku pārvietošanās un īpašuma tiesības kādu laiku bija ierobežotas.<ref name="ReferenceH" />

1802. gadā Aleksandrs I veica izglītības reformu, izveidojot sešus – Tērbatas, Kazaņas, Harkivas, Maskavas, Pēterburgas un Viļņas skolas apgabalus. Tērbatas skolas apgabalā galvenā izglītības valoda bija vācu, bet Viļņas apgabalā poļu. Šo tautību pārstāvji dominēja profesūrā, kurai bija tiesības izvēlēties mācību grāmatas. Somijas lielhercogistes izglītības sistēmā dominēja zviedru valoda. Tādējādi izglītības sistēma veicināja vietējās valdošās šķiras atsevišķās identitātes saglabāšanos. Ja Somijas un Baltijas zviedru un vācu aristokrāti bija lojāli imperatoram, tad bijušās Polijas-Lietuvas ūnijas zemēs tā nebija. Poļi šeit turpināja kontrolēt izglītības sistēmu līdz 1830.-1831. gada [[Novembra sacelšanās]] apspiešanai. Studentu nemieri jau 1823. gadā noveda pie stingrākas krievu ierēdņu kontroles [[Viļņas Universitāte|Viļņas Universitātē]]. 1824. gadā Mogiļevas un Vitebskas guberņu izglītības sistēmas atdalīja no Viļņas skolu apgabala un nodeva Pēterburgas apgabala pakļautībā, bet 1829. gadā izveidoja atsevišķu Baltkrievijas skolu apgabalu.<ref name="ReferenceH" />

Lai arī [[Polijas Karaliste (1815—1915)|Polijas Karalistei]] bija dota plaša autonomija, Aleksandrs I par Polijas armijas komandieri iecēla savu brāli Konstantīnu, bet par savu pārstāvi karalistē Novosiļcevu, kas pretēji konstitūcijai, piedalījās Valsts padomes sēdēs. Krievu iejaukšanās izraisīja poļu pretestību, kas sākot ar 1819. gadu noveda pie dažādu ierobežojumu ieviešanas karalistē. Nikolajs I bija vēl skeptiskāks pret poļiem, un pilnībā noraidīja idejas par poļu un lietuviešu zemju apvienošanu. Sekojot brāļa Konstantīna padomam, Nikolajs I 1829. gadā ieradās Varšavā, kur kronējās par Polijas karali un zvērēja saglabāt Polijas konstitūciju. Pēc Novembra sacelšanās apspiešanas, Polija vairāk atgādināja okupētu teritoriju, kurā varu nodrošināja armija, kamēr poļi savu dzīvi centās organizēt neatkarīgi no krieviem.
 
Nikolaja I varas laikā visā impērijā pieauga administratīvā centralizācija. Taču tieši šajā laikā Baltijas provincēs zemniekiem piešķīra plašākas personīgās brīvības un īpašumtiesības, vienlaikus saglabājot valdošās vācbaltu aristokrātijas varu. 1849. gadā krievu intereses aizstāvošo Rīgas ģenerālgubernatoru Golovinu nomainīja vāciešiem simpatizējošais [[Aleksandrs Suvorovs (ģenerālgubernators)|Aleksandrs Suvorovs]]. Viņa ietekmē 1850. gada likums, kas paredzēja Baltijas provinču administrācijā lietot tikai krievu valodu, tika ignorēts vēl gandrīz 20 gadus. [[Tartu Universitāte|Tērbatas Universitāte]] saglabājās kā vāciskuma bastions.

Aleksandra II laika reformas saglabāja rietumu apgabalu atšķirību no pārējās impērijas. Uzskatot, ka daudzās impērijas problēmās vainojama Nikolaja I pārmērīgā centralizācijas politika, gubernatori atkal saņēma lielāku brīvību un bija vairāk gatavi ieklausīties vietējās problēmās. Suvorovam sekojošais ģenerālgubernators [[Vilhelms fon Līvens]] panāca to, ka daudzas no Aleksandra II reformām Baltijas provincēs netika ieviestas. Tikai 1870. gada administratīvās pārvaldes un 1874. gada militārā reforma tika īstenotas laicīgi, kamēr citi likumi sāka darboties tikai 1888.-1889. gadā, izraisot sašutumu par pēkšņo [[Pārkrievošana|rusifikāciju]]. Zemes pārdošanu latviešu un igauņu zemniekiem joprojām kontrolēja vācbaltu muižnieki, nevis Krievijas ierēdņi. Civilās ierēdniecības vietā lielu lomu turpināja spēlēt landstāgi. Latviešu un igauņu nacionālā atmoda noritēja laikā, kad vācbaltiešu aristokrātija veiksmīgi bloķēja daudzus centrālās varas lēmumus. Rusifikācijas sākums vairs nevarēja apturēt šo nāciju veidošanos.<ref name="ReferenceH" />

Pēc Nikolaja I laikā arestēto ukraiņu kultūras darbinieku atbrīvošanas sākās ukraiņu kultūras atmoda. Aleksandra II varas pirmos gadus iezīmēja maigāka attieksme pret poļiem. 1862. gadā poļi atkal kontrolēja civildienestu un izglītību karalistē. Lai arī Janvāra sacelšanās rezultātā daudz kas tika zaudēts, no poļu muižnieku apspiešanas ieguvēji bija parastie poļu zemnieki, kuru sociālekonomiskais stāvoklis uzlabojās. Visa poliskā apspiešana pēc 1863. gada [[Janvāra sacelšanās]] noveda arī pie ukraiņu kultūras un valodas ierobežošanas, kas turpinājās līdz 1905. gadam. Poļi zaudēja savu ietekmi un īpašumus Mogiļevas un Vitebskas guberņās, viņu vietā nākot krievu garīdzniekiem, muižniekiem un ierēdņiem. Kijivas, Podolijas un Volīnijas guberņās poļu stāvokli apdraudēja ukraiņi, bet Kauņas un Viļņas – lietuvieši. Poļu apspiešana pavēra iespēju lietuviešu atmodai, lietuviešiem sākot atgūt savu nacionālo identitāti, taču arī viņi cieta no rusifikācijas, kas ilgst līdz 20. gadsimta sākumam. Pretestība rusifikācijai vēl vairāk apvienoja lietuviešu aktīvistus.<ref name="ReferenceH" />

Somijas aristokrāti Aleksandram II lūdza sasaukt Somijas parlamentu, kas nebija sanācis kopš 1809. gada. Imperators sākotnēji to nevēlējās darīt, baidoties, ka tas mudinās arī poļus pieprasīt sava Sejma darbības atjaunošanu. Atšķirībā no poļiem, kas vēlējās atgūt neatkarību, Somijas zviedru aristokrāti uzskatīja Krievijas varu par sev izdevīgu. Arī krievu administrācija vēlējās novērst iespēju, ka neapmierinātie Somijas zviedri sagribētu atgriezties Zviedrijas pakļautībā. Somijas parlamentu sasauca 1863. gadā, poļu sacelšanās laikā, un turpmāk tas sanāca regulāri, izdodot likumus, kas veicināja lielkņazistes atšķirīgo stāvokli impērijā.<ref name="ReferenceH" />

Impērijas politika bija pietiekami svārstīga, lai neskatoties uz krievu valodas, pareizticības un likumdošanas ieviešanu, rietumu provinces lielā mērā saglabātu savu individuālo un atšķirīgo raksturu līdz pat impērijas sabrukumam.<ref name="ReferenceH" />

==Kaukāza pakļaušana==
[[Attēls:Circassia in 1750.png|thumb|right|Čerkesu zemes, 1750]]
[[Attēls:Этнографическая карта Кавказского края (1880 г.)..jpg|thumb|right|Kaukāza etnogrāfiskā karte, 1880]]
{{See also|Kaukāza karš|Gruzija Krievijas Impērijas sastāvā}}
[[Ziemeļkaukāzs]], ar ko saprot zemes uz ziemeļiem no [[Kaukāzs (kalni)|Kaukāza kalnu]] grēdas, iekļāva [[Nogaju stepe|Nogaju stepi]] un [[Kalmiku stepe|Kalmiku stepi]], kas robežojās ar [[Kubaņa]]s un [[Kuma (upe)|Kumas]] upēm. [[Tereka]]s upe iezīmē robežu starp stepju līdzenumiem un Kaukāza kalniem. Šeit nepastāvēja senas kristiešu karalistes, kā [[Aizkaukāzs|Aizkaukāzā]], un gandrīz visi iedzīvotāji bija musulmaņu nomadi, kas gadsimtiem ilgi atradās nominālā Osmaņu vai [[Sefevīdi|Sefevīdu Persijas]] valdnieku pakļautībā. Lielākās tautības bija [[kabardieši]], [[kumiki]], [[nogaji]]. Kumiki runāja [[Tjurku valodas|tjurku]] saimes valodā, kamēr kabardu valoda piederēja Kaukāza valodu grupas [[Abhāzu-adigu valodas]] zaram.

Ziemeļrietumu un centrālo Kaukāzu apdzīvoja [[adigi]], kurus sauca arī par [[čerkesi]]em. Kabardieši bija lielākā no adigu tautībām, kuri dzīvoja Lielajā un Mazajā Kabardijā. Austrumos no viņiem dzīvoja [[Čečeni|čečenu]] grupas, kamēr dienvidaustrumos [[inguši]], [[osetīni]] un [[balkāri]]. Kabardu augstmaņi un sabiedrība bija stingri iedalīti dažādās šķirās, kamēr čečeni, adigeji un [[abadzehi]] veidoja brīvas klanu kopienas. Ja krievu kolonizatoriem parasti izdevās iegūt aristokrātu uzticību šķiriski dalītajās tautās, tad klanu kopienas izrādījās visgrūtāk pakļaujamas.<ref name="ReferenceB">[https://books.google.lv/books?id=VRJYt-79jPUC&printsec=frontcover&dq=russian+empire+north+caucasus&hl=en&sa=X&ved=2ahUKEwidgKLCnoLvAhVphosKHbaqDmQQ6AEwAnoECAEQAg#v=onepage&q=russian%20empire%20north%20caucasus&f=false Bitter Choices: Loyalty and Betrayal in the Russian Conquest of the North  Caucasus]</ref>

Plaši izplatīta bija čerkesu un adigu pārdošana verdzībā uz osmaņu zemēm. [[Dagestāna]]s ziemeļos atradās [[Endireja]]s vergu tirgus, kur slāvu un gruzīnu vergus pārdeva uz Persiju un Centrālāziju. Krievijas varas izplešanās noveda pie vergu tirdzniecības beigām.

18. gadsimta vidū reģionā agresīvi sāka izplesties Krievijas Impērija. Tika izveidota [[Mozdoka]]s nocietinātā līnija. Vietējo augstmaņu bērni tika ņemti ķīlniekos un sūtīti uz skolām, lai pievērstu tos krievu kultūrai un pareizticībai. Tika celtas krievu militārās apmetnes, kurās dzīvoja [[kazaki]], veicināta pāriešana pareizticībā, kas daudziem vietējiem iedzīvotājiem lika spēcīgāk pieturēties pie tradicionālajām kalniešu paražām un islāma, ko uzskatīja par pretestības reliģiju. Islāms Dagestānā ienāca jau 7.-8. gadsimtā un tas bija vistradicionālākais musulmaņu reģions. Tikmēr čečenu, kabardu, osetīnu un ingušu vidū islāma ietekme sāka nostiprināties tikai 19. gadsimta laikā.

Aizkaukāzā Sefevīdu Persijas varai vājinoties, 18. gadsimta pirmajā pusē vietējie provinču pārvaldnieki kļuva par pusneatkarīgiem valdniekiem. Lai novērstu osmaņu varas izplešanos Kaukāza un Kaspijas jūras reģionā, Pēteris I 1722. gada jūlijā sāka karagājienu uz Kaspijas piekrasti (mūsdienu Azerbaidžānu) un iekaroja zemes no [[Derbenta]]s līdz [[Gīlāna]]i. Pēc 1724. gada vienošanās ar Krieviju osmaņi ieņēma lielu daļu Aizkaukāza zemju. Krievijas izplešanās reģionā atsākās 1783. gadā, kad [[Kartli-Kahetijas Karaliste]] parakstīja Georgijevskas līgumu, kļūstot par Krievijas protektorātu. 1799. gadā tika pabeigts Gruzijas kara ceļš, kas veicināja Gruzijas centrālo apgabalu iekļaušanu impērijas sastāvā 1801. gadā.

Krievijas armija 1770. gados cīnījās ar [[Kabardieši|kabardiešu]], čečenu un nogaju nemieriem. 1780. gados tika apspiesta šeiha Mansura sacelšanās (1785.-91.). 1790. gados dumpojās adigi. No 1829. līdz 1859. gadam ilga karš ar Šamila vadītajiem kalniešiem.

Kaukāza pakļaušana ilga līdz 19. gadsimta 60. gadiem. 1840. gados Kaukāza karam tika tērēta 1/6 daļa impērijas budžeta. Kaukāza kara laikā Krievija zaudēja ap 100 000 kritušo un 900 000 mirušo no slimībām. Var pieņemt, ka kalniešu vidū mirstība bija līdzīga. Kopējais kalniešu iedzīvotāju skaits šajā laikā tiek lēsts ap 4 miljoniem cilvēku.<ref name="ReferenceB"/>

1860. gadā [[Abadzehi|abadzehu]], [[Ubihi|ubihu]] un [[Šapsugi|šapsugu]] pārstāvji izveidoja čerkesu savienību, lai pretotos Krievijas ultimātam - pārcelties uz Kubaņas līdzenumiem vai doties uz Osmaņu impērijas zemēm. Čerkesi nosūtīja delegāciju ar palīdzības lūgumiem uz Stambulu, Parīzi, Lodonu. Nesaņemot atbalstu, 1863.-65. gados vairāki simti tūkstoši čerkesu un adigu pārcēlās uz Osmaņu impēriju, kur to pēcnācēji veidoja lielas kopienas mūsdienu Turcijā, Izraēlā un Jordānijā.

==Āzijas Krievija==
{{see also|Krievijas Amerika}}
[[Attēls:Brockhaus and Efron Encyclopedic Dictionary b58 809-0.jpg|thumb|right|Sibīrijas tautas]]
[[Attēls:Ct002999.jpg|thumb|right|Aigunas un Pekinas līgumu rezultātā iegūtās zemes]]
1700. gadā [[Sibīrija|Sibīrijā]] bija ap 300 000 ieceļotāju no Krievijas. 1800. gadā viņu bija 900 000. 1850. gadā skaits pieauga līdz 2,7 miljoniem un 1911. gadā Sibīrijā dzīvoja gandrīz 8 miljoni ieceļotāju no Krievijas. 1914. gadā kopējais Sibīrijas iedzīvotāju skaits sasniedza 10 miljonus.<ref name="ReferenceC">[https://books.google.de/books?id=sqZFDwAAQBAJ&pg=PA299&dq=russia+outer+mongolia&hl=en&sa=X&ved=0ahUKEwjd0K-q26_lAhVFyaYKHbZmA7EQ6AEIMDAB#v=onepage&q=russia%20outer%20mongolia&f=false A History of Russia, Central Asia and Mongolia, Volume II]</ref>

[[Centrālāzija]]s [[Kazahi|kazahu]] klaniem bija trīs lielas grupas. Lielā (Vecākā) orda aizņēma zemes starp [[Irtiša]]s upi un [[Tjanšans|Tjanšana]] kalniem. Vidējā orda aizņēma zemes uz rietumiem, līdz [[Arāla jūra]]i. Mazā (Jaunākā) orda aizņēma zemes no Arāla jūras līdz [[Urāla]]s upei. 17. gadsimtā kazahus sāka apdraudēt augošā [[Oirati|oiratu]] valsts [[Džungārija|Džungārijā]]. 18. gadsimta sākumā Lielā orda atzina sevi par oiratu vasali, kamēr Vidējā un Jaunākā orda bēga uz ziemeļrietumiem, 1717. gadā lūdzot aizsardzību Pēterim I. Šajā laikā Krievija nosūtīja militāru ekspedīciju uz [[Irtiša]]s apkārtni, lai meklētu zeltu. Tiek uzcelti forti [[Omska]], [[Pavlodara]], [[Semipalatinska]], [[Ustjkamenogorska]]. 1732. gadā Jaunākā orda zvērēja uzticību imperatorei Annai I. 1734. gadā to izdarīja arī Vidējā orda. Turpmākajos gados Krievija kazahu stepēs uzbūvēja aizsardzības fortu līniju.<ref name="ReferenceD">[https://books.google.de/books?id=nzhq85nPrdsC&pg=PA279&dq=russia+outer+mongolia&hl=en&sa=X&ved=0ahUKEwjnzuC626_lAhXu0qYKHbuEBns4ChDoAQhYMAc#v=onepage&q=russia%20outer%20mongolia&f=false A History of the Peoples of Siberia: Russia's North Asian Colony 1581-1990]</ref> Aizbildinoties ar musulmaņu sacelšanos, 1871. gadā Krievijas karaspēks iegāja [[Ili ieleja|Ili ielejā]], kuru atstāja tikai 1881. gadā.

Ķīnas un Krievijas starpā 1689. gadā bija noslēgts [[Nerčinskas līgums]] un 1727. gadā [[Kjahtas līgums]], kas primāri regulēja abu valstu ekonomiskos sakarus un ietekmes sfēras. 1756. gadā [[Cjinu dinastija]]s Ķīna iznīcināja oiratu valsti, Džungārijā nogalinot vismaz miljonu vietējo iedzīvotāju. Tas deva iespēju Krievijai nostiprināties reģionā, 1756. gadā anektējot [[Altaja Republika|Altaja reģionu]], kuru Ķīna uzskatīja par sev pakļautu teritoriju, veicot vairākus militārus reidus. Vismaz 15 000 altajiešu bēga uz Krievijas teritoriju, [[Bijska]]s apkārtni. Krievija galīgi nostiprināja savas tiesības uz Altaju ar 1864. gada Čugučakas protokolu, kas noteica Krievijas-Ķīnas robežu.<ref name="ReferenceD"/> Pirms Krievijas varas nodibināšanas reģionā, Argunas – [[Amūra]]s upju apgabala iedzīvotāji atradās vasaļatkarībā no [[jurčeni]]em.

Atšķirībā no Rietumvalstīm, kuru intereses Ķīnā parasti bija komerciālas, ekonomiski vājā Krievijas Impērija mērķtiecīgi sagrāba Cjinu robežapgabalus. 1855. gada septembrī Krievija oficiāli informēja Ķīnu par savām pretenzijām uz Amūras un Usūrijas zemēm. Ignorējot ķīniešu protestus, 1855., 1856., un 1857. gadā Krievijas ekspedīcijas kuģoja pa Amūru. 1856. gada decembrī Krievija anektēja zemes starp Amūru un Usūriju. 1858. gadā nodibināja Amūras kompāniju, kurai uzticēja tirdzniecību reģionā, bet savu tiesību nostiprināšanai, uz reģionu sāka nosūtīt kazaku ģimenes.<ref>[https://books.google.de/books?id=zMrx5Rw5n0AC&printsec=frontcover&hl=de&source=gbs_ge_summary_r&cad=0#v=onepage&q&f=false Imperial Rivals: China, Russia, and Their Disputed Frontier]</ref> Izmantojot dumpju plosītās Cjinu impērijas vājumu, ar 1858. gada Aigunas un 1860. gada Pekinas līgumiem Krievija sagrāba [[Piejūras novads|Piejūras provinci]], Amūras upes ziemeļu krasta teritorijas un [[Usūrija]]s apkārtni. Pēdējās savas pastāvēšanas desmitgadēs Krievijas Impērija [[Krievijas invāzija Mandžūrijā|izpletās Mandžūrijā]] un panāca mūsdienu [[Mongolija]]s teritorijas atdalīšanu no [[Ķīnas Republika (1912—1949)|Ķīnas Republikas]].

1711. gadā [[Kuriļu salas|Kuriļu salu]] pamatiedzīvotāji [[aini]] nonāca Krievijas pakļautībā. 1792. gadā Katrīna II mēģināja izveidot attiecības ar Japānu. Tas beidzās bez rezultātiem, un tikai vienam krievu kuģim ļāva ierasties [[Nagasaki]] ostā, lai tirgotos. Otrā delegācija uz Japānu devās 1803.-1806. gados, Aleksandra I varas laikā, taču japāņi atsacījās no sarunām un liedza krievu kuģiem ierasties Nagasaki ostā. 1855. gadā Krievija un Japāna noslēdza [[Šimodas līgums|Šimodas līgumu]], nodibinot diplomātiskās un tirdzniecības attiecības. Krievijas ekspansija Korejā un Mandžūrijā, ko Japāna uzskatīja par savas ietekmes zonām, japāņos radīja pārliecību, ka Krievija ir viņu lielākais sāncensis reģionā. Krievijas ambīcijas auga straujāk par atbalstošās infrastruktūras iespējām, ko demonstrēja 1904.-1905. gada [[Krievijas—Japānas karš|krievu-japāņu karš]], kad impērijas armijai bija jākaro grūti sasniedzamā reģionā.<ref>{{Tīmekļa atsauce |url=https://core.ac.uk/download/pdf/235243455.pdf |title=ГЕНЕЗИС ГЕОПОЛИТИЧЕСКОЙ СТРАТЕГИИ РОССИЙСКОЙ ИМПЕРИИ В ТИХООКЕАНСКОМ РЕГИОНЕ (1724–1917 гг.) |access-date={{dat|2021|02|23||bez}} |archive-date={{dat|2021|12|01||bez}} |archive-url=https://web.archive.org/web/20211201111303/https://core.ac.uk/download/pdf/235243455.pdf }}</ref>

[[Transsibīrijas dzelzceļš|Transsibīrijas dzelzceļa]] celtniecība, [[Krievijas invāzija Mandžūrijā]] un flotes bāzu iegūšana neveicināja cerēto tirdzniecības pieaugumu ar Ķīnu. 1895. gadā Krievija uz Ķīnu eksportēja preces 5 miljonu rubļu vērtībā. 1900. gadā eksports sasniedza 6,7 miljonus. Tikmēr no Ķīnas eksports uz Krieviju pieauga no 41,5 miljoniem rubļu 1895. gadā uz 56,5 miljoniem 1903. gadā.<ref name="ReferenceE">[https://books.google.de/books?id=rdSnsngNLUsC&pg=PA64&dq=russian+imperial+foreign+policy&hl=en&sa=X&ved=0ahUKEwjTkMv9ivjkAhVLy6QKHc91BJc4WhDoAQhSMAY#v=onepage&q=russian%20imperial%20foreign%20policy&f=false Russian Imperialism: The Interaction of Domestic and Foreign Policy, 1860-1914]</ref>

==Kartes==
<gallery>
Russian Empire 1745 General Map.jpg|Impērija 1745. gadā
Russian Empire 1792 Map.jpg|Impērija 1792. gadā
General Map of the Russian Empire and the Neighboring Polish Empire and Grand Duchy of Finland- With the Distance in Versts on Postal Roads Between Provincial Cities; and in Boundary Provinces from WDL2589.png|Impērija 1827. gadā
1827 Finley Map of Russia in Asia - Geographicus - RussiaAsia-finley-1827.jpg|Impērijas Āzijas daļa, 1827
Composite. Europaischen Russland. 1855.jpg|Impērijas Eiropas daļa, 1855
1895. Карта азиатской России.jpg|Impērijas Āzijas daļa, 1895
Карта России по губерниям и областям (1914).jpg|Administratīvā karte, 1914
</gallery>

==Ārpolitika==
Impērijas politiku [[Melnā jūra|Melnās jūras]] reģionā un naidīgās attiecības ar [[Osmaņu impērija|Osmaņu impēriju]] ietekmēja sapnis par pareizticīgās [[Bizantijas impērija]]s atjaunošanu. Krievija regulāri karo šajā reģionā, iegūstot aizvien lielāku kontroli pār Melnās jūras piekrastes zemēm. Pēc 1774. gada [[Kičikkainardžas līgums|Kičikkainardžas līguma]] Krievijai bija pretenzijas uz visu Osmaņu pakļautībā esošo pareizticīgo iedzīvotāju aizsardzību. Katrīnas II [[Grieķu projekts]] paredzēja Balkānu iekarošanu kopā ar [[Svētā Romas impērija|Svētās Romas impērijas]] imperatoru [[Jozefs II Hābsburgs|Jozefu II]], izveidojot grieķu karalisti, kurā valdītu viņas mazdēls Konstantīns.<ref>[https://www.degruyter.com/downloadpdf/books/9788376560328/9788376560328.2/9788376560328.2.pdf The Byzantine Legacy in Russian Foreign Policy in the Second Part of the 19th and the Beginning of the 20th Century]</ref>

19. gadsimta sākumā imperators Aleksandrs I pieļāva stratēģisku kļūdu, atsakoties palīdzēt grieķiem [[Grieķu neatkarības karš|neatkarības karā]]. Grieķiem palīdzēja briti un franči, kas ieguva ietekmi jaunajā valstī. Rietumvalstis arī sāka pretoties Krievijas Impērijas ambīcijām reģionā, un aizstāvēja novājināto Osmaņu impēriju no sabrukuma. Tas noveda pie 1853.-1856. gada [[Krimas karš|Krimas kara]]. 20 gadus vēlāk [[Berlīnes kongress]] neļāva Krievijas Impērijai pilnībā izmantot uzvaru 1877.-1878. gada [[Krievu—turku karš (1877—1878)|krievu-turku karā]], atkal nostājoties Osmaņu pusē un bloķējot Balkānos dominējošas [[Bulgārijas kņaziste]]s izveidošanu. Krievijas ambīcijas tagad sadūrās ar [[Grieķijas Karaliste]]s ambīcijām, kas sevi uzskatīja par vienīgo dabīgo Bizantijas impērijas mantinieci un pareizticīgo grieķu apdzīvoto zemju apvienotāju.

Pēc Berlīnes kongresa Krievija uzturēja saspīlētas attiecības ar seno sabiedroto Austroungāriju Balkānos, un Lielbritāniju Centrālāzijā. Dažu gadu laikā tika zaudēta politiskā ietekme jaunizveidotajā Bulgārijā. Aleksandrs III noraidīja idejas par militāru iebrukumu Bulgārijā, lai gāztu neatkarīgu politiku veidojošo [[Aleksandrs I Batenbergs|Aleksandu I]]. Tāda rīcība pret Krieviju apvienotu visas Eiropas lielvaras. Gandrīz bankrotējusī impērija nevarēja riskēt. Krievijas organizēts militārs apvērsums 1886. gadā noveda pie Aleksandra I gāšanas pie varas. Taču 1887. gada jūnijā Bulgārijas Nacionālā sapulce par jauno valdnieku ievēlēja [[Ferdinands I Sakss-Koburgs-Gota|Ferdinandu I]]. Sarūgtinātā Krievija viņu diplomātiski neatzina nākamos desmit gadus.<ref name="ReferenceE"/>

Pēc Krimas kara jaunais valdnieks Aleksandrs II pareizticīgajā reliģijā bāzēto ārpolitiku aizvietoja ar panslāvu [[Slavofīlija|slavofīliju]], kurā uzsvars tika likts uz apspiesto Balkānu slāvu aizstāvību. Pēc Berlīnes kongresa neveiksmes panslāvisms apsīka, taču Krievija jorpojām saglabāja interesi par Balkāniem un Svēto zemi (Palestīnu). 1882. gadā nodibina imperiālo Palestīnas biedrību, kas nodarbojas ar Palestīnas un Sīrijas pareizticīgo iedzīvotāju atbalstu, Svētās zemes izpēti un svētceļojumu organizēšanu. 1894. gadā Konstantinopolē izveidoja Krievijas arheoloģisko institūtu, kas arī iesaistījās dažādās pareizticīgo aktivitātēs.

Nikolajs II bija [[Maskavija]]s tradīciju un absolūtisma piekritējs, uzskatot, ka Krievijai jāizvairās no aliansēm un jāvadās tikai pēc savām interesēm. Kā viens no galvenajiem mērķiem bija [[Bosfors|Bosfora]] un [[Dardaneļi|Dardaneļu]] iegūšana. Kad 1908.-1909. gada [[Bosnijas krīze]] beidzās ar Krievijas diplomātijas zaudējumu, 1909. gada aprīlī krievu diplomāts un Tuvo Austrumu eksperts Mansurovs publicēja rakstu, kurā definēja Krievijas mērķus - aizstāvēt Balkānus un Mazāziju no Vācijas Impērijas ietekmes. Panslāvisms ārpolitikai esot traucējis, atgrūžot pareizticīgo bet neslāvisko [[Rumānijas Karaliste|Rumānijas Karalisti]], un lielāka uzmanība atkal jāpievērš visu pareizticīgo apvienošanai.<ref>[https://www.degruyter.com/downloadpdf/books/9788376560328/9788376560328.2/9788376560328.2.pdf The Byzantine Legacy in Russian Foreign Policy in the Second Part of the 19th and the Beginning of the 20th Century]</ref>

===Balkāni===
[[Attēls:SouthEast Europe 1878.jpg|thumb|right|Balkāni pēc 1878. gada]]
19. gadsimta laikā [[Balkānu pussala|Balkāni]] kļuva par nebeidzamu konfliktu avotu. Te saskārās vietējo tautu vēlmes pēc nacionālās neatkarības un Eiropas lielvaru konfliktējošās intereses. Pēc Krievijas sakāves Krimas karā, Balkānu tautas un Tuvo Austrumu kristieši sāka meklēt aizstāvību pie citām Eiropas lielvarām. Krievijas Impērija centās atjaunot savu prestižu, un 1870. gadā paziņoja, ka lauž 1856. gada Parīzes miera līguma saistības. 1871. gadā Londonas konference apstiprināja Krievijas lēmumu. Balkānos Krievijas Impērijas mērķis bija lielas [[Bulgāri|bulgāru]] valsts izveidošana, kas atrastos Krievijas- impērijas ietekmē. Šo ideju aizstāvēja grāfs Ignatjevs, Krievijas vēstnieks Konstantinopolē no 1864. līdz 1877. gadam, un Krievijas Impērijas ķeizars Aleksandrs II. Pēc ilgstošiem centieniem atrisināt Balkānu valstu konfliktu sarunu ceļā, 1877. gada 12. aprīlī Aleksandrs II [[Krievu—turku karš (1877—1878)|pieteica karu]] Osmaņu impērijai. Aleksandrs II un ārlietu ministrs Gorčakovs piekrita citu lielvaru prasībām par to, ka Krievija neokupēs Konstantinopoli un neveiks robežu izmaiņas, taču vienlaikus plānoja jauno valstu robežas Balkānos, kā arī [[Besarābija]]s dienvidu un [[Batumi]] ostas aneksiju. 1878. gada janvārī Krievijas armija bija gatava iebrukt Konstantinopolē, taču [[Marmora jūra|Marmora jūrā]] ieradās britu karaflote, un 1878. gada 19. februārī tika parakstīts Sanstefano pamiers ar osmaņiem. Lai novērstu no Krievijas atkarīgas Bulgārijas izveidošanu, 1878. gada vasarā notika [[Berlīnes kongress]], kas izveidoja jaunu politisko kārtību Balkānos, samazinot Krievijas ietekmi, saglabājot Osmaņu varu un apmierinot Austroungārijas prasības. [[Bulgārijas kņaziste]] ātri atbrīvojās no Krievijas ietekmes un vienīgi nelielā [[Melnkalnes kņaziste]] palikta tās uzticīga sabiedrotā. Sabrūkot panslāvu konfederācijas idejām, Krievijas plāni reģionā saistījās ar Dardaneļu un Konstantinopoles iegūšanu. Tam pretojās Lielbritānija, kuras karaflote kontrolēja Vidusjūru. Šī iemesla dēļ Krievija uzturēja labs attiecības ar Vācijas un Austroungārijas impērijām, 1881. gadā atjaunojot Trīs imperatoru savienību.<ref name="degruyter.com">[https://www.degruyter.com/view/books/9788376560328/9788376560328.1/9788376560328.1.xml Russian Policy in the Balkans, 1878-1914]</ref>

19. gadsimta beigās Osmaņu impērijā pieauga Vācijas ekonomiskā un militārā ietekme, kas izraisīja satraukumu ne tikai Krievijā, bet arī Francijā un Lielbritānijā. Tikmēr Austroungārija turpināja palielināt savu ekonomisko ietekmi Balkānos, apdraudot Krievijas intereses. Saspīlējumu Balkānos radīja [[Maķedonija (reģions)|Maķedonijas reģions]], kuru Berlīnes kongress bija atstājis osmaņu kontrolē, bet kuru iegūt vēlējās [[Grieķijas Karaliste]], Bulgārijas kņaziste un [[Serbijas Karaliste]]. [[Maķedonieši|Maķedonijas slāvi]] bija etniski un lingvistiski tuvi bulgāriem. Par Maķedonijas kontroli cīnījās arī jaunizveidotā Bulgārijas pareizticīgā baznīca un Konstantinopoles grieķu patriarhāts. Starp dažādo pušu piekritējiem sākās partizānu cīņas un terora uzbrukumi. 1896. gadā normalizējās Krievijas attiecības ar Bulgāriju, kuras galvenais partneris joprojām palika Austroungārija. Pēc 1903. gada apvērsuma Serbija ātri kļuva par ciešu Krievijas sabiedroto. 1896. gadā Nikolajs II apmeklē Vīni, iezīmējot Austroungārijas un Krievijas Impērijas attiecību uzlabošanos. 1897. gadā tās noslēdza līgumu uz desmit gadiem, apņemoties nemainīt esošo stāvokli Balkānos. Austroungārija brīdināja, ka krīzes gadījumā anektēs [[Bosnija un Hercegovina|Bosniju-Hercegovinu]]. Lai arī 19. gadsimta pēdējos un 20. gadsimta pirmajos gados Krievija bija aizņemta ar [[Krievijas invāzija Mandžūrijā|invāziju Mandžūrijā]], 1902. gadā impērija parakstīja militāru vienošanos ar Bulgāriju. 1903. gadā Maķedonijas slāvi sāka neveiksmīgu sacelšanos. 1903. gadā Austroungārijas un Krievijas imperatori tikās Murcštegā (''Mürzsteg''), vienojoties, ka Maķedonijā jāievieš abu lielvaru kontrole. Pēc Lielbritānijas iejaukšanās uz provinci nosūtīja četrus (Krievijas, Austroungārijas, Lielbritānijas, Francijas) inspektorus, kuru uzdevums bija veicināt pārvaldes reformas. Lielvaru cīņa par vienādu ietekmi saasināja savstarpējos lielvaru konfliktus. 1907. gadā Austroungārija atteicās atbalstīt tiesu reformu un 1909. gada maijā sultāns lūdza izbeigt starptautisko inspektoru darbu. Tikmēr Austroungārija, redzot Krievijas aizņemtību Tālajos Austrumos, un [[Krievijas—Japānas karš|krievu-japāņu kara]] sākšanos, sāka apsvērt iespēju anektēt Bosniju-Hercegovinu, apmaiņā piedāvājot neiebilst pret Krievijas vēlmi okupēt Dardaneļus.<ref name="degruyter.com"/>

1908. gada jūlija [[Jaunturku revolūcija]] Osmaņu impērijā iezīmēja [[Bosnijas krīze]]s sākšanos, un Krievijas diplomātijas zaudējumu Balkānos. 1909. gadā Krievija atteicās no tālāka konflikta ar Japānu un teritoriālām pretenzijām Indijas virzienā, atkal pievēršoties Balkāniem, kur tā vēlējās mazināt Austroungārijas un Vācijas ietekmi. 1909. gada aprīlī tiekas Bulgārijas un Serbijas karaļi. 1910. gada februārī Krievijā ieradās Bulgārijas karalis, 1912. gada aprīlī Bulgārijas delegācija, bet 1912. gada maija beigās Bulgārija parakstīja līgumu ar Grieķijas Karalisti. Vienlaikus Krievija baidījās, ka Balkānu kara sākšanās varētu novest pie Austroungārijas un Vācijas militāra iebrukuma reģionā, tāpēc 1912. gada rudenī publiski brīdināja Balkānu valstu valdības izvairīties no agresīvas politikas. 9. oktobrī [[Melnkalnes Karaliste]] pieteica karu Osmaņu impērijai, iesākot [[Balkānu kari|Balkānu karus]]. Kad Bulgārijas armija atradās 45 kilometru attālumā no Konstantinopoles, Krievija lūdza Francijas un Lielbritānijas atbalstu, lai apturētu tālāku uzbrukumu [[Dardaneļi|Dardaneļu]] virzienā. Austroungārija aizstāvēja neatkarīgas Albānijas izveidošanu, lai tā veidotu pretsvaru Serbijai. Krievija cerēja izveidot Balkānu pareizticīgo valstu federāciju, kurā iekļautos arī [[Rumānijas Karaliste]]. Bulgārijas pārmērīgās ambīcijas noveda pie [[Otrais Balkānu karš|Otrā Balkānu kara]], kas beidzās ar tās sakāvi.<ref name="degruyter.com"/>

===Dardaneļu problēma===
{{see also|Pirmais Balkānu karš|Otrais Balkānu karš}}
Nikolaja II varas laikā regulāri tika apskatīti plāni par Dardaneļu, Konstantinopoles un armēņu teritoriju okupāciju. Vilhelmam II draudzīgā sultāna gāšana [[Jaunturku revolūcija]] laikā, noveda pie vācu-osmaņu attiecību atvēsināšanās. Sākoties Pirmajam Balkānu karam, Vācija paziņoja, ka saglabās neitralitāti un osmaņiem nepalīdzēs. Tas spieda arī Austroungāriju palikt neitrālai, un pieņemt to, ka Serbija okupē [[Adrijas jūra]]s piekrasti, kuru pati bija sen vēlējusies iegūt. Uz risku, ka ambiciozā Bulgārija varētu iekarot Konstantinopoli, Krievija reaģēja, 1912. gada novembrī izsludinot daļēju mobilizāciju Polijā, un apsverot iespēju veikt daļēju mobilizāciju citos rietumu pierobežas apgabalos. Nikolaja II vadīta valdības un armijas apspriede nonāca pie slēdziena, ka šāda mobilizācija novestu pie Austroungārijas mobilizācijas, kam sekotu Vācijas mobilizācija un vispārējs Eiropas karš – tieši kā 1914. gada vasarā. Krievija saglabāja iespēju uz apdraudēto Konstantinopoli nosūtīt Melnās jūras karafloti, lai aizsargātu to no bulgāriem, un lai nodrošinātu kristiešu drošību no iespējamās turku izrēķināšanās.<ref name="ReferenceF">[https://books.google.de/books?id=vQF099JYW_EC&printsec=frontcover&dq=russian+imperial+foreign&hl=en&sa=X&ved=0ahUKEwj62LPl5cjlAhUEEVAKHSdYC-o4UBDoAQg7MAM#v=onepage&q=russian%20imperial%20foreign&f=false The Russian Origins of the First World War]</ref>

Osmaņu kari ar itāļiem un Balkānu valstīm apdraudēja kuģošanu pa Dardaneļiem, kas smagi ietekmēja Ukrainas reģionu ekonomiku un Krievijas kopējo eksportu, kas 1913. gadā bija 20% zemāks par 1911. gada līmeni. Krievijas svarigākais eksports bija graudi, kuru lielāko daļu eksportēja pa Dardaneļiem. Eksporta ienākumu samazinājums apdraudēja Krievijas izaugsmi. 1913. gada novembrī pienāca ziņas, ka Vācijas virsnieki Limana fon Zandersa vadībā pārņems Dardaneļu krasta aizsardzības spēku vadību. Krievijai tas nozīmēja risku, ka tās ienaidniece Vācija jebkurā brīdi var bloķēt visu Melnās jūras eksporta tirdzniecību, kā arī iznīcināt Krievijas sapni par Dardaneļu sagrābšanu. Krievijas ministri 1913. gada beigās un 1914. gada sākumā izvērtēja stratēģiskos riskus, ko Dardaneļu zaudēšana Vācijai radītu Balkānos, Melnajā jūrā un Mazāzijā. Rodas ideja par Osmaņu impērijas galīgu sadalīšanu kopā ar Franciju un Lielbritāniju. Tas novestu pie Eiropas kara, kuru valdības un armijas vadītāji uzskatīja par uzvarāmu. 1914. gada 8. februārī notiek armijas un flotes vadības tikšanās, kas izskata Konstantinopoles okupēšanas plānus. Martā Valsts dome piešķir 102 miljonus rubļu Melnās jūras karaflotes vajadzībām. Vienlaikus, Krievija saprata, ka reāli Konstantinopoles okupācijas operāciju varētu veikt tikai pēc vairākiem gadiem.<ref name="ReferenceF"/>

== Reliģija ==
[[Attēls:Saint Isaac's Cathedral in SPB.jpeg|thumb|[[Svētā Izaka katedrāle]]]]
[[Attēls:Petrikirche - Petrischule.jpg|thumb|Luterāņu Sv. Pētera baznīca, Sanktpēterburga]]
[[Attēls:BakhmanSinanoga2.jpg|thumb|right|Horālā sinagoga. Sanktpēterburgā]]
[[Attēls:Mosque SPB.jpg|thumb|right|Sanktpēterburgas mošeja]]

[[Krievijas Impērijas likumu krājums]] noteica, ka impērijā valdošā ir "kristietiski pareizticīgā katoliskā [[Austrumu Pareizticīgā baznīca|austrumu rita]] ticība". Imperators bija ne tikai ticības aizstāvis, bet arī pareizticīgās baznīcas vadītājs. Ikdienas baznīcas vadību veica Svētā Sinode, kuru nodibināja 1721. gadā, kad Pēteris I izbeidza Maskavas patriarhāta pastāvēšanu. Reliģijas zaimošana bija krimināli sodāms pārkāpums, par kuru varēja ieslodzīt cietumā vai izsūtīt uz Sibīriju. 1810. gadā izveidoja Ārvalstu ticību galveno pārvaldi, ko vēlāk pārveidoja par Iekšlietu ministrijas departamentu.<ref>[http://moskvam.ru/publications/publication_1152.html Религиозный строй Российской империи]</ref>

Pētera I laikā sākās vardarbīga pareizticības uzspiešana Sibīrijas [[Hantu-mansu autonomais apvidus-Jugra|hantiem un mansiem]]. Notika vietējo elkdievību skulptūru meklēšana un iznīcināšana. Daudzas ciltis pareizticību pieņēma formāli, lai iegūtu nodokļu atlaides un izvairītos no vajāšanām. Sibīrijas [[tatāri]] dzīvoja [[Tjumeņa|Tjumeņā]], [[Jalutorovska|Jalutorovskā]], [[Toboļska|Toboļskā]], ķeizarienes Elizabetes varas laikā Toboļskas tatārus mēģināja piespiest pāriet pareizticībā, bet viņi izvēlējās pamest pilsētu..<ref name="ReferenceC"/>

Pēc [[Polijas dalīšanas|Pirmās Polijas dalīšanas]] Krievijas Impērija ieguva katoļu apdzīvotas teritorijas. No 1772. gada visas pāvesta bullas vai citus katoļu baznīcas vēstījumus publiskoja tikai pēc ģenerālgubernatora atļaujas saņemšanas. 1773. gadā Katrīna II iecēla Viļņas kanoniķi Sestrenceviču par Baltās Krievijas katoļu bīskapu ar rezidenci [[Mogiļeva|Mogiļevā]]. [[Mogiļevas metropolija]] vēlāk aptvēra 12 katoļu eparhijas, kas pakļāvās Mogiļevas arhibīskapam. Katoļu bīskapus, saskaņojot ar Romas pāvestu, iecēla imperators. Zemāka līmeņa garīdznieku iecelšanu saskaņoja Iekšlietu ministrija. Klosterus pakļāva vietējam bīskapam, nevis ordeņa vadītājam. Jezuītiem ierašanās un darbošanās impērijā bija aizliegta. No 1847. līdz 1866. gadam starp Krievijas Impēriju un Romas pāvestu pastāvēja konkordāts, abām pusēm apmainoties vēstniekiem. Romas atbalsts poļu sacelšanās dalībniekiem noveda pie konkordāta laušanas 1866. gadā.

Pēc Polijas-Lietuvas kopvalsts pilnīgas iznīcināšanas no 1794.-1796. gadam liela daļa [[Uniāti|uniātu]] pārgāja pareizticībā. 1805. gadā grieķu-uniātu kontroles departamentu izdalīja no katoļu departamenta. 1828. gadā nodibināja no katoļiem neatkarīgu grieķu-uniātu garīgo kolēģiju, uniātu dievkalpojumus attīrīja no katoļu ietekmes. 1835. gadā uniātu semināros lika izmantot vienīgi pareizticīgo tekstus, uniātu kontroli nodod pareizticīgo Svētajai Sinodei. Galīgā uniātu baznīcas pievienošana pareizticīgajai notika 1839. gadā.

Nikolaja I laikā izveidoja Luterāņu un reformātu protestantu lietu komiteju. Protestantu baznīcas veidoja piecus konsistoriju apgabalus, kas pakļāvās ģenerālkonsistorijai. Tās locekļus iecēla imperators. Par mācītājiem nedrīkstēja kļūt ārvalstu pilsoņi.

[[Armēņu apustuliskā baznīca|Armēņu apustuliskās baznīcas]] sekotāji impērijā līdz 1828. gadam atradās [[Astrahaņa]]s arhibīskapa pakļautībā. 1826.-1828. gada Krievu-persiešu kara rezultātā Krievijas Impērija ieguva armēņu zemes, kurās atradās [[Vagaršapata|Ečmiadzina]] ar armēņu [[Katolikoss|katolikosa]] katedrāli. 1836. gadā apstiprināja armēņu baznīcas garīgo lietu pārvaldi. Sešas armēņu eparhijas ievēlēja divus katolikosa kandidātus, no kuriem uzvarētāju izvēlējās imperators. Katolikoss pēc tam zvērēja uzticību Krievijas valstij.

Līdz ar Polijas-Lietuvas zemju sadalīšanu Krievijas Impērijas sastāvā nonāca milzīgs [[Ebreji|ebreju]] skaits. [[Jūdaisms|Jūdaismu]] impērijas varas iestādes neierobežoja, taču ebrejiem dzīvošanai noteica [[Nometinājuma josla|nometinājuma joslu]], kuru tie nedrīkstēja pamest. Ebreju kopienas katrus trīs gadus ievēlēja savus [[Rabīns|rabīnus]]. Ebreji arī nedrīkstēja mainīt uzvārdus, arī pārejot kristietībā bija jāsaglabā ebrejiskais uzvārds.

Tā kā musulmaņu teritorijas impērijā atradās vairākos reģionos, to garīgajai pārvaldei izveidoja vairākas organizācijas. 1788. gadā [[Ufa|Ufā]] nodibināja [[Orenburga]]s musulmaņu sanāksmi, kas kontrolēja baškīru un kazahu musulmaņus. Tās pirmo [[Muftijs|muftiju]] apstiprināja Katrīna II. 1794. gadā nodibināja Taurijas ([[Krima]]s) musulmaņu garīgo pārvaldi. 1831. gadā tai apstiprināja jaunu iekārtu un tā bija atbildīga par musulmaņiem arī Viļņas, Volīnijas, Grodņas, Kauņas, Kurzemes un Minskas guberņās. 1872. gadā izveidoja Aizkaukāza musulmaņu sunnītu un šiītu pārvaldes. Abu pārvalžu centri atradās [[Tbilisi|Tiflisā]], un tās kontrolēja Baku, Elizabetpoles, Tiflisas un Erivaņas guberņu musulmaņus.

[[Kalmikija]]s budistiem 1828. gadā nodrošināja [[Lamaisms|lamaisma]] brīvību. Ticības jautājumus kontrolēja ievēlētais lama kopā ar Astrahaņas un Stavropoles guberņu vadību. Varasiestādēm nepatika pieaugošais [[Burjati|burjatu]] lamu skaits. Kā garīdznieki, viņi bija atbrīvoti no nodokļu maksāšanas un karadienesta. 19. gadsimta vidū noteica, ka burjatiem drīkst būt 255 lamas, un aizliedza jaunu budistu klosteru celtniecību.<ref name="ReferenceD"/>

Līdz ar Nikolaja I kāpšanu tronī, sākās darbs pie kristīgo konfesiju un citu reliģiju statūtu izveides. 1831. gadā iepriekšējos rīkojumus par Krimas musulmaņu reliģisko iekārtu aizvietoja ar jauniem statūtiem. 1832. gadā pabeidza luterāņu statūtus, 1836. gadā pieņēma armēņu apustuliskās baznīcas statūtus. 1835. gadā pieņēma ebreju statūtus, 1837. gadā Krimas un Odesas [[Karaīti|karaītu]] statūtus. 1834. gadā pieņēma kalmiku budistu statūtus, kurus papildināja 1847. gadā. Sākās darbs pie Aizkaukāza šiītu un Sibīrijas budistu statūtiem. Problēmas statūtu izstrādē radīja tas, ka autoratīvi garīdznieki, kuru lēmumiem pakļautos ticīgie, atradās ārpus valsts robežām – katoļiem pāvests Romā, šiītu garīdznieki Persijā un budistu mūki Mongolijā. Musulmaņu statūtu izstrāde apsīka, nespējot nodalīt musulmaņu dzīves garīgos un civilos aspektus tā, lai statūtus neuztvertu par valsts iejaukšanos reliģijā.<ref>[https://books.google.de/books?id=JWHwAgAAQBAJ&printsec=frontcover&dq=russian+imperial+foreign+policy&hl=en&sa=X&ved=0ahUKEwjS84eiiPjkAhWEzaQKHQgnCM84ChDoAQhpMAk#v=onepage&q=russian%20imperial%20foreign%20policy&f=true The Tsar's Foreign Faiths]</ref>

Sanktpēterburgā uz galvenajām ielām atradās citu konfesiju un reliģiju dievnami. 1893. gadā atvēra horālo sinagogu. 1910. gadā sākās Eiropas lielākās mošejas celtniecība (pabeigta 1921.g.), bet 1909. gadā sākās budistu tempļa celtniecība, ko pabeidza 1915. gadā.
{| class="wikitable"
|-
! Lielākās ticības, 1897 !! Sekotāji miljonos !! % no kopējā<ref>[https://books.google.de/books?id=JWHwAgAAQBAJ&printsec=frontcover&dq=russian+imperial+foreign+policy&hl=en&sa=X&ved=0ahUKEwjS84eiiPjkAhWEzaQKHQgnCM84ChDoAQhpMAk#v=onepage&q=russian%20imperial%20foreign%20policy&f=false The Tsar's Foreign Faiths]</ref>
|-
| [[Pareizticība]]|| 87,12 || 69,3
|-
| [[Islāms Krievijā|Islāms]]|| 13,90 || 11,1
|-
| [[Katoļticība|Katolicisms]]|| 11,50 || 9,2
|-
| [[Jūdaisms]]|| 5,21 || 4,2
|-
| [[Protestantisms]]|| 3,76 || 3,0
|-
| [[Vecticība|Vecticībnieki]]|| 2,20 || 1,8
|-
| [[Armēņu apustuliskā baznīca]]|| 1,17 || 0,9
|}

== Juridiskā sistēma ==
Likumdevēja vara Krievijas Impērijā piederēja valdniekam. Valsts pastāvēšanas laikā ilgstoši tika strādāts pie vienota likumu krājuma vai likumu kodeksa izveidošanas. Tas vainagojās ar [[Krievijas Impērijas likumu krājums|Krievijas Impērijas likumu krājuma]] izveidošanu 1832. gadā.

===Pētera I laikā===
1649. gadā Krievijas caristē bija pieņemts likumu kodekss, taču Pētera I straujo reformu laikā tika izdoti simtiem jaunu likumu un pavēļu. Tās bieži bija pretrunīgas un konfliktēja ar citiem likumiem, tāpēc jau 1700. gada 18. februārī Pēteris I pieņēma lēmumu izveidot komisiju, kas apkopotu likumus, kas izdoti no 1649. līdz 1700. gadam. Komisija ātri sagatavoja jauno likumu apkopojumu, taču Pēteris I to tā arī neapstiprināja. 1714. gadā Pēteris I atgriezās pie nepieciešamības apkopot un atjaunināt likumu krājumu ar visiem jaunajiem likumiem. Senātam uzdeva izskatīt likumus un likvidēt pretrunas ar 1649. gada likumu krājumu. 1717. gada rudenī šo darbu pabeidza, taču Pēteris I mainīja domas. 1718. gada 9. maijā viņš izdeva pavēli par Zviedrijas likumu krājuma pārtulkošanu un Krievijas likumu pielāgošanu zviedru paraugam. 1719. gada 9. decembrī viņš izdeva pavēli 10 mēnešu laikā izveidot likumu kodeksu, kurā Krievijas likumiem būtu jābūt veidotiem pēc Zviedrijas, Igaunijas un Livonijas likumu paraugiem. 1720. gadā Senāts šim darbam izveidoja jaunu komisiju, kurai līdz imperatora nāvei 1725. gadā bija izdevies izstrādāt daļu jauno likumu. 1727. gadā komisijas darbu izbeidza.

===No Katrīnas I līdz Katrīnai II===
1728. gada 14. jūnijā Senāts izdeva pavēli par komisijas izveidošanu, kurai būtu jāizveido likumu apkopojums. To bija jāveido pa pieciem vēlētiem virsniecības un muižniecības pārstāvjiem no katras guberņas (izņemot Igauniju, Livoniju un Sibīriju, kur darbojās savi likumi). Paredzētajā vēlētās komisijas darba pirmajā dienā, 1728. gada 1. septembrī Maskavā neieradās neviens delegāts. Senāts izdarīja spiedienu uz gubernatoriem, kas ar draudu un īpašumu konfiskāciju palīdzību panāca, ka Maskavā decembra beigās bija ieradušies 38 delegāti. Likumu apkopošanas darbā viņus tā arī neiesaistīja, jo viņi tam bija pilnīgi nepiemēroti. 1729. gada 16. maijā vēlētos delegātus atlaida uz mājām, un guberņām uzdeva un Maskavu nosūtīt vietējos pārstāvjus, kas būtu spējīgi strādāt ar likumiem. [[Pēteris II Romanovs|Pētera II]] agrās nāves dēļ 1730. gadā komisija tā arī nesāka darbu.

[[Anna I]] 1730. gada 1. jūnijā pavēlēja atsākt darbu pie likumu apkopojuma veidošanas. Atkal pieņēma lēmumu par vēlētiem delegātiem, šoreiz kandidātu lokā iekļaujot arī garīdzniecības un tirgotāju pārstāvjus. Negaidot delegātu ierašanos, Senāts izveidoja savu darba grupu, un tos dažus delegātus, kas tomēr ieradās Maskavā, nosūtīja uz mājām. Komisijas darbs vilkās lēnām, un pēc Annas I nāves 1740. gadā tā bez rezultāta beidza pastāvēt 1741. gadā.

1754. gadā [[Elizabete Romanova (Krievijas ķeizariene)|Elizabete I]] paziņoja, ka valstī nepieciešami skaidri likumi. 1754. gada 24. augustā Senāts pieņēma plānu par jauna likumu kodeksa izveidošanu. To veidotu četras daļas – tiesu iekārta, kārtu tiesības, īpašumtiesības, krimināllikums. Darbs vilkās lēni. 1760. gadā komisijai iecēla jaunus vadītājus. 1761. gada 1. martā komisija lūdza Senātam veikt augstmaņu, virsnieku, garīdznieku, pilsētnieku un tirgotāju delegātu vēlēšanas, lai tie varētu iesaistīties likumu veidošanā. 1762. gadā notika aktīvs darbs, taču Krievijā notika varas maiņa. Pēc vīra gāšanas, [[Katrīna II Lielā|Katrīna II]] izlēma delegātus atbrīvot līdz laikam, kad komisija būs sagatavojusi pilnu tekstu, ko nodotu delegātu apspriešanai. Darbs turpinājās līdz 1767. gadam un beidzās bez rezultāta.

===Katrīnas II komisija===
1766. gada 14. decembrī Katrīna II pavēlēja ievēlēt jaunu vēlēto delegātu komisiju, kas Maskavā strādātu pie jauna likumu kodeksa. Vēlēto delegātu loku šoreiz papildināja brīvie zemnieki un mazākumtautību pārstāvji, kā arī galveno valsts iestāžu pārstāvji. Komisijas sastāvs pieauga līdz 564 delegātiem, no kuriem 28 bija valsts ierēdņi, 161 augstmanis, 208 pilsētnieki, 54 kazaki, 79 zemnieki, 34 mazākumtautību pārstāvji. Delegātus sadalīja apakškomisijās, kas koncentrējās uz specifiskām likumprojektu jomām. Komisijas darbu svinīgi atklāja 1767. gada 30. jūlijā Maskavā. Vēlāk tā pārcēlās uz [[Sanktpēterburga|Sanktpēterburgu]]. Darbs veicās nesekmīgi. 1768. gada 18. decembrī imperatore pavēlēja delegātiem-militārpersonām doties uz [[Krievu—turku karš (1768—1774)|karu pret turkiem]], bet pārējiem dotiem mājās. Komisiju formāli nelikvidēja visu Katrīnas II varas laiku, taču pēc 1768. gada tā vairs nekad nesanāca pilnā sastāvā. Dažas apakškomisijas darbu turpināja vēl piecus gadus, sagatavojot vairāku likumu projektus, taču arī tās likvidēja ar 1774. gada 4. decembra pavēli.

===Pāvila I komisija===
Drīz pēc kāpšanas tronī, 1796. gada 16. decembrī [[Pāvils I Romanovs|Pāvils I]] pavēlēja apkopot visus spēkā esošos likumus, un sadalīt tos krimināllikumos, civillikumos un valsts iestāžu likumos. 1796. gada 30. decembrī izveidoja Krievijas Impērijas likumu veidošanas komisiju. Likumu apkopošanas procesā atklājās daudzās pretrunas, kas pastāv esošajos likumos. Par tām ziņoja Pāvilam I. 1798. gada 27. novembrī imperators uzdeva komisijai ņemt vērā tos likumprojektus ko bija izstrādājusi Katrīnas II izveidotā komisija. Likumu apkopošanas vietā sākās likumu veidošanas darbs. Komisijas darbam traucēja regulārā tās vadītāju maiņa, taču darbs turpinājās līdz pat galma apvērsumam, kurā Pāvilu I nogalināja.

===Aleksandra I komisija===
[[Attēls:Систематический свод существующих законов РИ.png|thumb|right|Likumu apkopojums, 1815]]
[[Attēls:Полное собрание законов Российской Империи.gif|thumb|right|Pilnā likumu krājumu pirmā daļa]]
Pāvila I izveidotajai komisijai 1801. gada vasarā uzdeva sistematizēt jau esošos likumus, apvienojot tos skaidrās grupās. Komisija turpināja neauglīgu darbu, tai bieži mainīja vadītājus. 1804. gada 28. februārī tai uzdeva izveidot "vispārējo likumu grāmatu" ar sešām daļām: 
*likumi par imperatora un augstāko valsts iestāžu varu 
*vispārējo likumu bāzi
*civillikumi
*kriminālie un policijas likumi
*likumi par tiesu sistēmu
*dažādi likumi, tai skaitā par reliģiju un mazākumtautībām un tirdzniecības regulējumi.
 
Komisijas vadītājs piedāvāju darbu veikt divos posmos. Vispirms apkopot un klasificēt kopš 1649. gada pieņemtos likumus, noskaidrojot, kuri no tiem vēl ir spēkā. Otrajā posmā esošos likumus mainītu atbilstoši esošās situācijas vajadzībām. Komisijas darbs bija neauglīgs, ko pastiprināja tas, ka tās vadītājs, vācbaltu aristokrāts Rozenkampfs vāji mācēja krievu valodu, tādēļ visus materiālus nācās tulkot krievu un franču valodās. Lai paātrinātu darbu, 1808. gada 8. augustā [[Aleksandrs I Romanovs|Aleksandrs I]] komisijā iekļāva Mihailu Speranski. 1808. gada 29. decembrī komisija ziņoja imperatoram, ka darbs jāveic pa daļām, pakāpeniski izstrādājot atsevišķas sadaļas. 1809. gada oktobrī bija gatavs civillikuma projekts, ko lielā mērā ietekmēja [[Napoleona kodekss]]. 1810. gada 1. janvārī komisiju nodeva Valsts padomes pakļautībā, bet Speranski iecēla par tās vadītāju un valsts kancelejas vadītāju. Pēc Speranska atbrīvošanas 1812. gada sākumā komisija turpināja darbu, 1813. gadā iesniedzot izskatīšanai [[Kriminālkodekss|kriminālkodeksa]] projektu, un 1814. gadā visas civillikuma trīs daļas. Valsts padome, izskatot projektus, ieteica arī apkopot un publicēt valstī esošo likumu apkopojumu, lai būtu skaidrs, uz kā pamata veidojas jaunais likumu kodekss. No 1815. līdz 1822. gadam komisija izveidoja un publicēja impērijā spēkā esošo likumu apkopojumu. 1821. gadā Speranski atjaunoja komisijas sastāvā. Civillikuma projektu Valsts padome no 1821. līdz 1822. gadam izskatīja 49 reizes. 1823. gadā Aleksandrs I pavēlēja Speranskim sagatavot likumus, kas regulētu tirdzniecību, procesuālās tiesības un bankrotus, atstājot civillikumu novārtā. 1824. gadā Valsts padome sāka kriminālkodeksa projekta izskatīšanu. Tālāku darbu pārtrauca Aleksandra I nāve 1825. gadā.

===Likumu krājums, 1832===
{{pamatraksts|Krievijas Impērijas likumu krājums}}
[[Nikolajs I Romanovs|Nikolajs I]] beidzot bija gatavs ieviest kārtību likumu sistēmā. 1826. gada janvārī Speranskis imperatoru informēja par komisijas darba vēsturi un piedāvājumu veiksmīgai darba noslēgšanai. Speranskis piedāvāja divos gados izveidot tematiskus esošo likumu apkopojumus, publicēt visus likumus hronoloģiskā secībā, kā arī izveidot civillikumu un krimināllikumu krājumus, kurus varētu mainīt un papildināt ar jauniem. Nikolajs I pavēlēja vispirms apkopot un sakārtot visus spēkā esošos likumus. Lai kontrolētu procesu, viņš izveidoja Imperatora kancelejas otro nodaļu, kuru, lai arī bez oficiāla amata, vadīja Speranskis. Likumi glabājās dažādos arhīvos vairākās pilsētās, bieži trūka pilnu tekstu, nebija drukātu versiju. Apkopoja 53 239 dažādus likumus, pavēles un rīkojumus. Tika veikta tekstu rediģēšana, pilno versiju sagatavošana. 1828. gada 21. maijā sākās Pilnā Krievijas Impērijas likumu apkopojuma pirmās daļas drukāšana, ko veidoja 45 sējumi. Pirmā daļa iekļāva likumus no 1649. līdz 1825. gada decembrim, otrā daļa pēc 1825. gada decembra izdotos likumus.

Paralēli Pilnajam likumu apkopojumam notika darbs pie likumu krājuma veidošanas. Likumus grupēja pa atbilstošajām jomām, sadalīja apakškategorijās, sniedza vēsturiskus izskaidrojumus. Speranskis likumus tematiski sadalīja 8 grāmatās, kas aizņēma 15 sējumus. Pēc 4 gadu caurskatīšanas un labojumiem, 1832. gada sākumā sākās likumu krājuma drukāšana 1200 eksemplāros. 1833. gada 19. janvārī Valsts padome imperatora vadībā pieņēma lēmumu tiesām turpmāk izmantot likumu apkopojumu, dodot laiku ar to iepazīties līdz 1835. gada 1. janvārim, kad tas stājās spēkā. Pirmo reizi kopš 1649. gada varas orgāniem un tiesnešiem bija pieejams pilnīgs un pārskatāms impērijas likumu krājums, kurā likumi bija iedalīti saprotamās jomās un papildināti ar paskaidrojumiem. Tika likvidēts likumu haoss, to nezināšana un dažādo likumu pretrunas. Likumi kļuva pieejami plašākam cilvēku lokam. 1835. gadā Nikolajs I nodibināja Impērijas juridisko augstskolu.

Tā kā Aleksandra II laikā impērijā tika veiktas milzīgas reformas, 1876. gadā tika sagatavots jauno likumu apkopojums, kas izmainīha apmēram 1/3 no esošā likumu krājuma. Daudzi vecie likumi zaudēja spēku, tika ieviestas pilnīgi jaunas sadaļas. Aleksandra III laikā daudzas likumu krājuma grāmatas atkal pārstrādāja, dzēšot vecos un iekļaujot jaunos likumus. Likumu krājuma daļēja pārstrādāšana un atjaunošana turpinājās arī Nikolaja II laikā, kad strauji mainījās impērijas ekonomiskā situācija, kā arī politiskā iekārta, ko regulēja 1906. gadā pieņemtie konstitucionālie likumi.

== Iedzīvotāji ==
[[Attēls:Subdivisions of the Russian Empire by largest ethnolinguistic group (1897).svg|thumb|right|Krievijas Impērijas administratīvais iedalījums ar dominējošām etnolingvistiskajām grupām pēc 1897. gada tautas skaitīšanas datiem]]
1724. gadā pilsētās dzīvoja 328 000 cilvēku, 1796. gadā 1,3 miljoni, bet 1851. gadā 3,48 miljoni cilvēku. 1785. gadā pilsētniekus sadalīja sešās šķirās, tika izveidotas pilsētu padomes ar sešiem locekļiem (pa vienam no katras šķiras). Tirgoņus iedalīja trīs ģildēs, ņemot vērā viņu īpašumu vērtību – zem 5000 rubļiem, zem 10 000 rubļiem un virs 10 000 rubļiem.<ref name="books.google.de"/>

1750. gadā impērijā dzīvoja 17-18 miljoni cilvēku, 1850. gadā 68 miljoni un 1897. gadā 125 miljoni. Iedzīvotāju skaita pieaugumu veicināja auglīgās un zemkopībai labi piemērotās melnzemes joslas iekarošana, kas stiepās no Ukrainas, gar Melnās jūras ziemeļiem, Volgas reģionu, sasniedzot Urālus. Šeit strauji auga [[Harkiva]], [[Voroņeža]], [[Kurska]], [[Saratova]]. No 1806. līdz 1887. gadam apstrādātās zemes platības palielinājās par 60%. Lai arī ražas bija zemākas nekā Eiropā, palielinoties apstrādājamās zemes platībām pieauga arī kopējais ražas lielums. Pieaugošais iedzīvotāju skaits un salīdzinoši mazattīstītā rūpniecība, kas neradīja daudz darbavietu, radīja iekšējo migrāciju – iztikas meklējumos zemnieki pārcēlās uz zemkopībai slikti piemēroto Sibīriju.<ref name="ReferenceG">[https://books.google.de/books?id=MtmQM_fDrsEC&pg=PA62&dq=russia's+imperial+growth&hl=en&sa=X&ved=0ahUKEwie69aa5NflAhXF6qQKHXu5C5w4FBDoAQhAMAM#v=onepage&q=russia's%20imperial%20growth&f=false The Siberian Curse: How Communist Planners Left Russia Out in the Cold]</ref>

19. gadsimta vidū impērijā dzīvoja ap 60 miljoniem cilvēku, no kuriem vairāk nekā 3/4 bija zemnieki. Gandrīz visi zemnieki bija dzimtcilvēki, kas bija sadalīti valsts zemniekos un muižnieku zemniekos. Valsts zemnieki dzīvoja uz valstij piederošās zemes, un to skaits tuvojās 20 miljoniem. Muižnieku zemnieki dzīvoja muižu zemēs, un to skaits nedaudz pārsniedza 20 miljonus. Vēl ap 10 miljoniem zemnieku piederēja citām dzimtcilvēku grupām, vai arī veidoja nelielu brīvo zemnieku šķiru. Urālos valstij piederēja derīgo izrakteņu šahtas un metalurģijas uzņēmumi, kuros strādāja valsts dzimtcilvēki. 1850. gadā valstī bija ap 250 000 muižnieku. Vairāk nekā pusei muižnieku piederēja mazāk par desmit vīriešiem, un pārējo muižnieku vidū ievērojami izcēlās muižnieki, kam piederēja simtiem un tūkstošiem  dzimtcilvēku. Par zemes lietošanu dzimtcilvēki savam īpašniekam maksāja vai nu naudā (''obrok''), vai ar klaušu darbu (''barščina''). Ciematos pastāvēja zemnieku kopienas (''obščinas''), kas regulēja zemes sadalījumu starp zemniekiem, noteica, kādu labību sēt un uzturēja kārtību. Nikolajs I 1837. gadā izveidoja Valsts īpašumu ministriju un valsts zemnieku vajadzībām valsts sāka iegādāties muižnieku zemes. 1841. gadā noteica, ka dzimtcilvēkus tālāk var pārdot tikai kopā ar visu ģimeni. 1848. gadā dzimtcilvēkiem atļāva iegādāties nekustamo īpašumu.<ref name="books.google.de"/>

Pastāvēja trīs veidu fabrikas – valsts dibinātās, kurās darbinieki piederēja fabrikai, nevis tās īpašniekam; muižnieku fabrikas, kurās strādāja viņu dzimtcilvēki; un fabrikas, kurās strādāja brīvi algotie strādnieki. Šo fabriku skaits strauji pieauga 19. gadsimta gaitā. 1804. gadā fabrikās bija 95 000 strādnieki, no kuriem 45 000 bija brīvi algotie darbinieki. 1825. gadā 210 000 strādnieki, no kuriem 114 000 bija algoti.<ref name="books.google.de"/>

Iedzīvotāju skaits lielākajās pilsētas (1897). gadu:
{{div col|3}}
* [[Sanktpēterburga|Pēterburga]] (galvaspilsēta, 1 264 900 iedzīvotāju)
* [[Maskava]] (1 038 600)
* [[Varšava]] (626 000)
* [[Odesa]] (403 800)
* [[Lodza]] (314 000)
* [[Rīga]] (282 200)
* [[Kijiva]] (247 700)
* [[Harkiva]] (174 000)
* [[Tbilisi]] (159 600)
* [[Viļņa]] (154 500)
* [[Saratova]] (137 100)
* [[Kazaņa]] (130 000)
* [[Rostova pie Donas]] (119 500)
* [[Tula]] (114 700)
* [[Astrahaņa]] (112 900)
* [[Dņipro|Jekaterinoslava]] (112 800)
* [[Baku]] (111 900)
* [[Kišiņeva]] (108 500)
* [[Helsinki]] (93 000)
* [[Mikolajiva|Nikolajeva]] (92 000)
* [[Minska]] (90 900)
* [[Ņižņijnovgoroda]] (90 100)
* [[Samara]] (90 000)
* [[Orenburga]] (72 400)
* [[Jaroslavļa]] (71 600)
* [[Daugavpils]] (69 675)
* [[Vitebska]] (65 900)
* [[Tallina]] (64 572)
* [[Liepāja]] (64 489)
* [[Krasnodara|Jekaterinodara]] (65 600)
* [[Volgograda|Caricina]] (55 200)
{{div col end}}

[[1897. gada Krievijas Impērijas tautas skaitīšana|Pirmā vispārējā tautas skaitīšana]] 1897. gadā uzrādīja 129,4 miljonus iedzīvotāju. Krievu bija ap 55 miljoniem, ukraiņu 22 miljoni, baltkrievu 6 miljoni, poļu 8 miljoni, Baltijas provincēs 4 miljoni, Kaukāzā 3,5 miljoni, tatāru 4 miljoni, vāciešu gandrīz 2 miljoni, ebreju 5 miljoni, Somijā 3 miljoni. 1897. gada tautas skaitīšana uzrādīja, ka tikai 21% iedzīvotāju māk lasīt un rakstīt - 23% vīriešu, 13% sieviešu, 45% pilsētnieku, 17% laucinieku.<ref>[http://www.zapiskihistoryczne.pl/files/issues/6f7b428319f91a0fa9a79319f6a67755_ZH_2011_4_TopijN.pdf THE ROLE OF THE DEUTSCHBALTEN IN THE CULTURAL AND ECONOMIC DEVELOPMENT OF RUSSIA’S BALTIC PROVINCES IN THE 19th CENTURY]</ref>

Impērijas maksimuma brīdī tajā dzīvoja aptuveni 140 tautu, kas viena no otras atšķīrās ar valodu, tradīcijām, dzīves veidu un izglītības līmeni. Turklāt Krievijas Impērijas iedzīvotāji atšķīrās arī pēc reliģiskās piederības (pareizticīgie, vecticībnieki, protestanti, katoļi, musulmaņi, budisti). Stipri atšķirīga bija arī Krievijas Impērijas iedzīvotāju identitāte. Ja vācieši, zviedri, somi, igauņi un vairums latviešu uzskatīja sevi par daļu no protestantiskās Eiropas, bet poļi un lietuvieši par katoliskās Eiropas daļu, tad krievi, armēņi, baltkrievi, gruzīni un vairums ukraiņu — par dažādu austrumu kristīgo tradīciju sekotājiem, savukārt azerbaidžāņi, kazahi, kirgīzi, tatāri un hakasi vairāk tiecās uz musulmanisko Centrālāziju vai Turciju, bet burjati — uz budisko Mongoliju. Par īsti eiropeiskām varēja uzskatīt tikai impērijas rietumu daļas lielās pilsētas ([[Varšava]], [[Viļņa]], [[Rīga]], [[Rēvele]], [[Helsingforsa]]) un galvaspilsētu [[Sanktpēterburga|Sanktpēterburgu]].{{nepieciešama atsauce}}

== Krievijas imperatori un reģenti ==

* [[Pēteris I|Pēteris I Romanovs]], saukts "Lielais" (''Пётр I Алексеевич Романов, Великий'', 1672.-1725.), valdīja kā imperators [[1721]].-[[1725]].
* [[Katrīna I]] (''Екатерина I'', dzimusi Marta Skavronska, 1684.-1727., dzimtā ieprecējusies, nebija Romanovu asinsradiniece), valdīja kā līdzimperatore no [[1724]]. un kā imperatore [[1725]].-[[1727]].
* [[Pēteris II Romanovs]] (''Пётр II Алексеевич'', 1715.-1730.), valdīja kā imperators [[1727]].-[[1730]].
* [[Anna I|Anna I Romanova]] (''Анна Иоанновна Романова'', 1693.-1740.), valdīja kā imperatore [[1730]].-[[1740]].
* [[Ernests Johans Bīrons]] (''Ernst Johann von Biron'', 1690.-1772.), valdīja kā reģents 1740. gadā no 17. oktobra līdz 8. novembrim
* [[Anna Leopoldovna (Krievijas Impērijas reģente)|Anna II]] (''Анна Леопольдовна'', 1718.-1746.), Ivana V mazmeita, valdīja kā mazgadīgā Ivana VI reģente [[1740]].-[[1741]].
* [[Ivans VI Romanovs]] (''Иван VI, Иоанн VI Антонович'', 1740.-1764.), valdīja kā imperators [[1740]].-[[1741]].
* [[Elizabete Romanova (Krievijas ķeizariene)|Elizabete Petrovna]] (''Елизавета Петровна Романова'', 1709.-1761.), valdīja kā imperatore [[1741]].-[[1761]].
* [[Pēteris III|Pēteris III Romanovs]] (''Пётр III Фёдорович Романов'', vāc. ''Karl Peter Ulrich'', 1728.-1762.), valdīja kā imperators [[1761]].-[[1762]].
* [[Katrīna II]] (''Екатерина II'', ''Sophie Auguste Friederike von Anhalt-Zerbst-Dornburg'', 1729.-1796.; dzimtā ieprecējusies, nebija Romanovu asinsradiniece), valdīja kā imperatore [[1762]].—[[1796]].
* [[Pāvils I Romanovs]] (''Павел I Петрович Романов'', 1754.-1801.), valdīja kā imperators [[1796]].-[[1801]].
* [[Aleksandrs I Romanovs]] (''Александр I Павлович Романов'', 1777.-1825.), valdīja kā imperators [[1801]].-[[1825]].
* [[Nikolajs I Romanovs]] (''Николай I Павлович Романов'', 1796.-1855.), valdīja kā imperators [[1825]].-[[1855]].
* [[Aleksandrs II Romanovs]] (''Александр II Николаевич Романов'', 1818.-1881.), valdīja kā imperators [[1856]].-[[1881]].
* [[Aleksandrs III Romanovs]] (''Александр III Александрович Романов'', 1845.-1894.), valdīja kā imperators [[1881]].-[[1894]].
* [[Nikolajs II Romanovs]] (''Николай II Александрович Романов'', 1868.-1918.), valdīja kā imperators [[1894]].-[[1917]].

== Sabrukums ==
{{pamatraksts|1917. gada Krievijas revolūcija}}
[[Februāra revolūcija]]s dēļ [[Krievijas Impērijas armija]] zaudēja kaujasspējas un Pirmā pasaules kara [[Jūnija ofensīva]] izgāzās. [[Krievijas Pagaidu valdība]] 1917. gada 14. septembrī pasludināja [[Krievijas Republika]]s izveidi. Līdz 1917. gada beigām armija pilnībā sabruka, un 3. decembrī Ļeņina valdība noslēdza pamieru ar Vāciju, Austroungāriju, Osmaņu impēriju un Bulgāriju, sākot [[Brestļitovskas miera līgums|Brestļitovskas miera sarunas]].

Pēc [[Oktobra revolūcija]]s Krievijā sākās [[Krievijas pilsoņu karš]], kurā uzvarēja [[Padomju Krievija]]. Agrākās Krievijas Impērijas teritorijā izveidojās vairākas neatkarīgas valstis - [[Somija]], [[Polijas Otrā republika]], [[Igaunija]], [[Latvija]], [[Lietuva]], kā arī īslaicīgi pastāvošās [[Ukrainas Tautas Republika]], [[Baltkrievijas Tautas Republika]], [[Moldāvijas Demokrātiskā Republika]], [[Armēnijas Pirmā republika]], [[Azerbaidžānas Demokrātiskā Republika]], [[Gruzijas Demokrātiskā Republika]] un [[Tālo Austrumu Republika]].

== Atsauces ==
{{atsauces|2}}

== Literatūra ==
* Hagen Mark von. The Russian Empire. // Karen Barkey, M. von Hagen. After Empire. Multiethnic Societies and Nation-Building. The Soviet Union, and the Russian, Оttoman and Habsburg Empires. Westvie press, 1997
* Миллер А.И. Империя и нация в воображении русского национализма. // Российская империя в сравнительной перспективе. Москва, 2004

== Ārējās saites ==
{{sisterlinks-inline}}
{{Enciklopēdiju ārējās saites}}
* [http://www.vesture.eu/index.php/Krievijas_impērijas_Senāts Krievijas Impērijas Senāts — vēstures terminu skaidrojošā vārdnīca.]
* [http://www.vesture.eu/index.php/Krievijas_impērijas_Valsts_padome Krievijas Impērijas Valsts padome — vēstures terminu skaidrojošā vārdnīca.]
* [http://www.vesture.eu/index.php/Krievijas_impērijas_Valsts_dome Krievijas Impērijas Valsts dome — vēstures terminu skaidrojošā vārdnīca.]

== Skatīt arī ==
* [[Maskavija]]
* [[Krievijas cariste]]
* [[Padomju Savienība|PSRS]]

{{Krievijas Impērijas struktūra}}
{{Krievijas Impērijas koloniālā struktūra}}
Šajā lapā izmantotās veidnes:
Veidne:!! (aplūkot kodu) (autopatroller protected)
Veidne:Atsauces (aplūkot kodu) (autopatroller protected)
Veidne:Bez0 (aplūkot kodu) (autopatroller protected)
Veidne:Bijušās valsts infokaste (aplūkot kodu) (daļēji aizsargāta)
Veidne:Category handler (aplūkot kodu) (autopatroller protected)
Veidne:Column-count (aplūkot kodu) (autopatroller protected)
Veidne:Dat (aplūkot kodu) (autopatroller protected)
Veidne:Diena.mēnesis-saite (aplūkot kodu) (autopatroller protected)
Veidne:Diena.mēnesis nbsp (aplūkot kodu) (autopatroller protected)
Veidne:Div col (aplūkot kodu) (autopatroller protected)
Veidne:Div col end (aplūkot kodu) (autopatroller protected)
Veidne:En ikona (aplūkot kodu) (autopatroller protected)
Veidne:Enciklopēdiju ārējās saites (labot)
Veidne:Krievijas Impērijas koloniālā struktūra (labot)
Veidne:Krievijas Impērijas struktūra (labot)
Veidne:Krievijas vēsture (labot)
Veidne:Lang (aplūkot kodu) (autopatroller protected)
Veidne:LangWithName (aplūkot kodu) (autopatroller protected)
Veidne:Language link (aplūkot kodu) (autopatroller protected)
Veidne:Legend (aplūkot kodu) (autopatroller protected)
Veidne:Main other (aplūkot kodu) (autopatroller protected)
Veidne:Menesis-lok (aplūkot kodu) (autopatroller protected)
Veidne:Mēnesis-locījumā (aplūkot kodu) (autopatroller protected)
Veidne:Navbox (aplūkot kodu) (autopatroller protected)
Veidne:Nepieciešama atsauce (aplūkot kodu) (autopatroller protected)
Veidne:Novecojusi saite (aplūkot kodu) (autopatroller protected)
Veidne:Pamatraksts (aplūkot kodu) (autopatroller protected)
Veidne:See also (labot)
Veidne:Sidebar with collapsible lists (labot)
Veidne:Sisterlinks-inline (aplūkot kodu) (autopatroller protected)
Veidne:Skatīt arī (labot)
Veidne:Trim (aplūkot kodu) (autopatroller protected)
Veidne:Tīmekļa atsauce (aplūkot kodu) (autopatroller protected)
Veidne:Uzraksts (aplūkot kodu) (autopatroller protected)
Veidne:Val (aplūkot kodu) (autopatroller protected)
Veidne:Val-ru (aplūkot kodu) (autopatroller protected)
Veidne:Valodas ikona (aplūkot kodu) (autopatroller protected)
Veidne:WPFCevent (labot)
Modulis:Arguments (aplūkot kodu) (autopatroller protected)
Modulis:Category handler (aplūkot kodu) (autopatroller protected)
Modulis:Category handler/blacklist (aplūkot kodu) (autopatroller protected)
Modulis:Category handler/config (aplūkot kodu) (autopatroller protected)
Modulis:Category handler/data (aplūkot kodu) (autopatroller protected)
Modulis:Category handler/shared (aplūkot kodu) (autopatroller protected)
Modulis:Check for unknown parameters (aplūkot kodu) (autopatroller protected)
Modulis:Citation/CS1 (aplūkot kodu) (autopatroller protected)
Modulis:Citation/CS1/Configuration (aplūkot kodu) (autopatroller protected)
Modulis:Citation/CS1/Date validation (aplūkot kodu) (autopatroller protected)
Modulis:Citation/CS1/Whitelist (aplūkot kodu) (autopatroller protected)
Modulis:HtmlBuilder (aplūkot kodu) (autopatroller protected)
Modulis:Namespace detect (aplūkot kodu) (autopatroller protected)
Modulis:Namespace detect/config (aplūkot kodu) (autopatroller protected)
Modulis:Namespace detect/data (aplūkot kodu) (autopatroller protected)
Modulis:Navbar (aplūkot kodu) (autopatroller protected)
Modulis:Navbox (aplūkot kodu) (autopatroller protected)
Modulis:No globals (aplūkot kodu) (autopatroller protected)
Modulis:Sidebar (labot)
Modulis:Sidebar/configuration (labot)
Modulis:Sidebar/styles.css (labot)
Modulis:Sisterlinks (aplūkot kodu) (autopatroller protected)
Modulis:Yesno (aplūkot kodu) (autopatroller protected)
Modulis:Ārējās saites (aplūkot kodu) (autopatroller protected)
Modulis:Ārējās saites/Enciklopēdijas (labot)
Atgriezties: Krievijas Impērija.
Saturs iegūts no "https://lv.wikipedia.org/wiki/Krievijas_Impērija"