Nikolajs Hartmanis

Šis raksts ir par filozofu. Par citām jēdziena Hartmanis nozīmēm skatīt nozīmju atdalīšanas lapu.

Nikolajs Hartmanis Nicolai Hartmann Personīgā informācija Dzimis 1882. gada 20. februārī Rīgā Miris 1950. gada 9. oktobrī (68 gadi) Getingenē, Vācijā Tautība vācbaltietis Vecāki Kārlis Augusts Hartmanis, Helēna Hakmane

Zinātniskā darbība Zinātne filozofija Darba vietas Marburgas, Ķelnes, Berlīnes un Getingenes universitātes Alma mater Tērbatas Universitāte, Marburgas Universitāte Studenti Boriss Pasternaks, Hanss Georgs Gadamers, Martins Heidegers Sasniegumi, atklājumi kritiskās ontoloģijas sistēma, kuras centrā ir aporētika — mācība par esamības slāņiem

Nikolajs Hartmanis (vācu: Nicolai Hartmann; dzimis 1882. gada 20. februāris, Rīgā, miris 1950. gada 9. oktobris, Getingenē) bija vācbaltiešu filozofs, profesors Marburgas, Ķelnes, Berlīnes un Getingenes Universitātē. Attīstījis oriģinālu filozofijas virzienu par esamību, esamības kategorijām un izziņas kategorijām.

Dzimis inženiera Kārļa Augusta Hartmaņa un Helēnas Hakmanes ģimenē Rīgā, studējis medicīnu Tērbatas Universitātē (1902—1903), pēc tam filozofiju Pēterburgas Universitātē (1903—1905).

1905. gadā devās stažēties uz Marburgas Universitāti, kur aizstāvēja divas doktora distertācijas (1907. un 1909. gadā). Strādājis par filozofijas privātdocentu (1909), profesoru Marburgā (1922—25), kur viņu nomainīja Martins Heidegers, Ķelnē (1925—31), Berlīnē (1931—45) un Getingenē (1945—1950). Viņa studenti bijuši arī Boriss Pasternaks un Hanss Georgs Gadamers.

Sākumā Kanta sekotājs, vēlāk (ar 1942. gada darbu "Neue Wege der Ontologie") radikāli mainīja savu filozofisko orientāciju. Balstoties uz fenomenoloģiju, Hartmanis izveidojis savu t.s. kritiskās ontoloģijas sistēmu, kuras centrā ir aporētika — mācība par esamības slāņiem: neorganisko, organisko, dvēseli un garu. Esamības galvenās formas izplatās visos tās slāņos un tiek traktētas kā noslēpumainas un neizzināmas. Uz savas ontoloģijas pamata Hartmanis izveidoja natūrfilozofiju, objektīvā gara filozofiju un ētiku līdz ar vērtību teoriju, estētiku un izziņas teoriju.

Postulē četrus sarežģītības likumus savā darbā Reālās pasaules uzbūve (Der Aufbau der realen Welt):

• Atkārtošanās likums: Zemākās kategorijas atkārtojas augstākos līmeņos kā augstāko kategoriju aspekti, ... bet nekad otrādi.
• Pārveidošanās likums: Kategoriju elementi pārveidojas, atkārtojoties augstākos līmeņos (jo augstāko līmeņu īpašības tos pārveido).
• Novitātes likums: ... augstāka kategorija ... sastāv no zemāku elementu daudzējādības, saturot specifisku novitāti, ... kas nav ... iekļauta zemākajos līmeņos... .
• Distances likums starp līmeņiem: Dažādie līmeņi neattīstās nepārtraukti, bet gan lēcienveidīgi. Citiem vārdiem: līmeņi ir skaidri atšķirami.

• 1909, Platos Logik des Seins,
• 1912, Philosophische Grundfragen der Biologie,
• 1921, Grundzüge einer Metaphysik der Erkenntnis, Vereinigung wissenschaftlicher Verleger, Berlin.
• 1923-1929, Die Philosophie des deutschen Idealismus ; 1: Fichte, Schelling und die Romantik. — 1923. 2: Hegel. — 1929, de Gruyter, Berlin.
• 1925, Ethik, de Gruyter, Berlin-Leipzig.
• 1926, Aristoteles und Hegel, Stenger, Erfurt.
• 1931, Zum Problem der Realitätsgegebenheit, Philosophische Vorträge, Pan Verlag, Berlin.
• 1933, Das Problem des geistigen Seins : Untersuchungen zur Grundlegung der Geschichtsphilosophie und der Geisteswissenschaften, de Gruyter, Berlin-Leipzig.
• 1935-1950, Ontologie, 4 Bände: 1. Zur Grundlegung der Ontologie, 2. Möglichkeit und Wirklichkeit, 3. Der Aufbau der realen Welt: Grundriß der allgemeinen Kategorienlehre, 4. Philosophie der Natur: Abriß der speziellen Kategorienlehre, de Gruyter, Berlin.
• 1942, Neue Wege der Ontologie, Kohlhammer, Stuttgart-Berlin.
• 1942, Systematische Philosophie, Kohlhammer, Stuttgart-Berlin.
• 1946, Leibniz als Metaphysiker, de Gruyter, Berlin.
• 1949, Autobiographie in: W. Ziegenfuss, Philosophen-Lexicon.
• 1949, Das Problem des geistigen Seins : Untersuchungen zur Grundlegung der Geschichtsphilosophie und der Geisteswissenschaften, Walter de Gruyter, Berlin.
• 1951, Teleologisches Denken, de Gruyter, Berlin.
• 1953, Ästhetik, de Gruyter, Berlin.
• 1954, Philosophische Gespräche, Vandenhoeck & Ruprecht, Göttingen.
• 1955, Der philosophische Gedanke und seine Geschichte, Zeitlichkeit und Substantialität, Sinngebung und Sinnerfüllung, de Gruyter, Berlin.
• 1955-1958, Kleinere Schriften ; Bd. 1: Abhandlungen zur systematischen Philosophie, Bd. 2: Abhandlungen zur Philosophie-Geschichte, Bd. 3: Vom Neukantianismus zur Ontologie, de Gruyter, Berlin.

• Hartmanis Nikolajs. // Filozofijas vārdnīca. / red. Rozentāls M., Judins P. — Latvijas valsts izdevniecība: Rīga, 1964., 147. lpp.
• Zembahs R. Problēmas, sistēma un esamība Nikolaja Hartmana filosofijā. // Filosofiskās idejas Latvijā, Eiropas vērtības un latviskā identitāte (raksti) 1. grāmata — LU FSI: Rīga, 2008., 23.-34. lpp.
• 1952, H. Heimsoeth et al., Nicolai Hartmann, der Denker und sein Werk (vāciski)
• 1957, Зотов, А. Ф., Николай Гартман и его «критическая онтология» // Вопросы философии. — 1957. — № 4. — С. 117—124. (krieviski)
• 1959, H. Hulsmann, Die Methode in der Philosophie Nicolai Hartmanns (vāciski)
• 1962, K. Kanthack, Nicolai Hartmann und das Ende der Ontologie. (vāciski)
• 1963, Зотов А. Ф. Проблема бытия в «Новой онтологии» Н. Гартмана // Современный объективный идеализм. M. (krieviski)
• 1965, I. Wirth, Realismus und Apriorismus in Nicolai Hartmanns Erkenntnistheorie.
• 1965, J.B. Forsche, Zur Philosophie Nicoloai Hartmanns.
• 1971, E. Hammerkraft, Freiheit und Dependenz im Schichtdenken Nicolai Hartmanns.
• 1973, R. Gamp, Die interkategoriale Relation und die dialektische Methode in der Philosophie Nicolai Hartmanns.
• 1982, Alois Joh. Buch, Wert — Wertbewusstsein — Wertgeltung, Grundlagen und Grundprobleme der Ethik Nicolai Hartmanns, Bouvier, Bonn.
• 1987, Alois Joh. Buch, Nicolai Hartmann — 1882-1982, Bouvier, Bonn.
• 1989, Grötz Arnd, Nicolai Hartmanns Lehre vom Menschen, Lang, Frankfurt am Main.
• 1990, H. William, Nicolai Hartmann's new ontology, Florida State Univ. Press, Werkmeister, Tallahassee.
• 1992, Roland H. Feucht, Die Neoontologie Nicolai Hartmanns im Licht der evolutionären Erkenntnistheorie, Roderer, Regensburg.
• 1994, Sakersadeh Abolghassem, Immanenz und Transzendenz als ungelöste Problematik in der Philosophie Nicolai Hartmanns, Lit, Münster.
• 1997, Martin Morgenstern, Nicolai Hartmann zur Einführung, Junius, Hamburg.
• 2000, Wolfgang Harich, Nicolai Hartmann — Größe und Grenzen, Königshausen und Neumann, Würzburg.
• 2001, Axiomathes (Springer), 12:3-4, special issue on Nicolai Hartmann (Includes papers by Albertazzi, Cicovacki, Da Re, Johansson, Peruzzi, Poli, Tegtmeier, van der Schaar, Wildgen)
• 2001, Nebil Reyhani, Hermann Weins Auseinandersetzung mit Nicolai Hartmann als sein Weg von der Ontologie zu einer philosophischen Kosmologie.
• 2003, Gerhard Ehrl, Nicolai Hartmanns philosophische Anthropologie in systematischer
• 2003, Слинин, Я. А., Онтология Николая Гартмана в перспективе феноменологического движения // Николай Гартман. К основоположению онтологии. — СПб.: Наука,
• 2003.Perspektive, Junghans, Cuxhaven.
• 2004, Alessandro Gamba, In principio era il fine. Ontologia e teleologia in Nicolai Hartmann, Vita e Pensiero, Milano. ISBN 88-343-1970-2 [itāliski]
• 2005, Рыскельдиева, Л. Т., Аксиологический эстетизм Николая Гартмана // Вопросы философии. — 2005. — № 6. — С. 162—168. (krieviski)

• Vikikrātuvē par šo tēmu ir pieejami multivides faili. Skatīt: Nikolajs Hartmanis.

• Encyclopædia Britannica raksts (angliski)
• Visuotinė lietuvių enciklopedija raksts (lietuviski)
• Brockhaus Enzyklopädie raksts (vāciski)
• Encyclopædia Universalis raksts (franciski)
• Stanfordas Filozofijas enciklopēdijas raksts (angliski)
• Herdera enciklopēdijas raksts (spāņu)
• Nikolaja Hartmaņa jaunā ontoloģija (angliski)
• Познание в свете онтологии (krieviski)
• Систематическая философия (krieviski)
• Горнштейн Т. Н. Философия Н. Гартмана, глава «Категориальный анализ и теория относительности» (krieviski)
• Савенко, Ю. С. Николай Гартман (2003).